Šovakar atkārtoti sāku mēģināt rakstīt maģistra darbu. Attiecīgi aizrakos līdz pagājušajā gadā iesāktajiem dokumentiem, kur vienā biju skaisti aprakstījis savu nostāju pret rakstīšanu. Pārlasīju un tūlīt sagribējās ar šādu tekstu padalīties
(brīdinu – garš teksts)
Kopsavilkums
Te es īsi aprakstu sūdu, kurš neeksistē, jo nemāku īpaši izteikties. Un kāpēc vispār šāds maģistra darbs ir vajadzīgs? CV ierakstam? Visiem pārējiem? Pašapziņai? Man jau liekas, ka tam pirmajam un otrajam visvairāk. Besī, ka visi apkārtējie cilvēki visu laiku saka, ka man tas ir jādara, man tas ir jādara, u.t.t. Tad sāk likties, ka viņiem tā izglītība ir vajadzīga, nevis man.
Kāpēc es vispār tad gāju mācīties tālāk, ja negrasos pabeigt?
A vot tieši tā lekciju un studēšanas prieka dēļ, kas bija tikai pirmajā un otrajā semestrī, jo pēc tam lekcijas vairs nebija. Pilnībā pazuda saikne ar augstskolu un tālākais bija tikai un vienīgi paša rokās. Man it nemaz nav sajūtas, ka man to vajag. Es vienīgi redzēju kā izskatās cilvēks, kas ir priecīgs par veiksmīgi aizstāvētu maģistra darbu. Bakalaurā bija citādāk – tur bija pamatīga kopības sajūta, kas virzīja visus uz šī darba tapšanu. Tā kā mani kretinē akadēmiskās izglītības būtība kā tāda (jālej ūdens atsaucoties uz n-tajiem „gudrajiem”, ko cilvēki paši varētu ņemt un izlasīt), tad šis maģistra darbs mani nesaista. Apzinos arī, ka ja es tagad to neizdarīšu, tad pēc gada būs jāmaksā lielas naudas. Bet var būt uz to brīdi es pats būšu gatavs ko tādu darīt? Protams, augstskolu vainot ne pie kā nevar, jo nevar būt tā, ka tikai pret mani augstskola ir izturējusies citādāk, nekā pret pārējiem, kuri tomēr uzrakstīs to darbu. Zinu, ka esmu praktiķis. Un zinu, ka ar to mazo ieskatu imitāciju modelēšanā, ko man ir devušas šīs studijas (pāris dienas pie vienas pasniedzējas, kura nebija īpaši ieinteresēta ko iemācīt), man nepietiek, lai es varētu to izmantot darbā jebkādā veidā. Nekāds pētnieks no manis nesanāks. Visu šo laiku es tikai esmu atlicis citas lietas malā, lai domātu par šī maģistra darba tapšanu, ko tā arī neuzsāku rakstīt. Kāda jēga? Es labāk tad atsaukšu savu mācību atvaļinājumu un pievērsīšos darbam pamatīgāk ar brīvu galvu, jo man tāda ir nepieciešama, lai varētu pilnībā pievērsties kādai noteiktai nodarbei. Protams, visi būs manī vīlušies, jo kā tad tā – Edgars neuzrakstīja maģistra darbu? Viņš taču vienmēr bijis tas apzinīgais. Skuju! Vienīgais, ko es daru apzinīgi, ir tas, ka es stāstu visiem ko es darīšu un kā. Bet reāli neko no tā es nedaru. Reāli arī no šī maģistra darba nebūtu pilnīgi un galīgi nekāda labuma nevienam. Es Ameriku neatklātu un būtu tikai patērējis laiku bezjēdzīgā modelēšanā. Ok. Pats vainīgs – ne tādu tēmu izvēlējos. Bet da nu! Tagad jau nu es vēl mazāk kaut ko jaunu varētu izdomāt.
Zinu tikai, ka esmu zaudējis 400Ls, ko samaksāju par šo pēdējo bezjēdzīgo pliko semestri un vēl esmu dafiga nervu nobojājis. Un kam tas viss? Priekš tam, lai līdz pēdējam brīdim skaitītos students, kurš tipa pabeigs maģistratūru. NAV TAS MAN SVARĪGI!
Ko es zinu par modelēšanu? Zinu to, ka tas viss ir līdzīgs programmēšanai, jo tā visa pamatā darbojas loģika, kas ir arī neatņemama programmēšanas sastāvdaļa. Sabīdam kastītes, savelkam saites starp tām, definējam kaut kādas darbības, rindas, palaižam. Iet? Super! Neiet? Pabīdam kaut ko un pārkārtojam, lai iet. Kur man Latvijā to varētu vajadzēt? Ar tik ierobežotām zināšanām, kā man ir, nekur. Kamēr bija lekcijas un varēja kaut ko teorētiski praktisku darīt, bija jautri. Likās, ka ar šo var glābt pasauli. Droši vien, ka tā arī ir, bet ne jau maģistra darba rakstīšana to dos.
Vēl nedaudz dīvaini man pašam likās tas, ka es tomēr to prakses atskaiti uzrakstīju un nodevu. Es jau tad aptuveni zināju, ka nerakstīšu to darbu. Kam man tas bija vajadzīgs? Nezinu.
Labākais, ko es tagad varētu darīt, ir mest mieru, ceturtdien, piektdien iet uz darbu, atstrādāt šīs dienas, ko pavadīju fiktīvajā mācību atvaļinājumā, atsaukt savu mācību atvaļinājumu un aizsūtīt mailu Sarmai, Egīlam ar paskaidrojumu, kāpēc neko nedaru un nedarīšu. Un vēl es varētu laicīgi padomāt tēmu savam teorētiskajam maģistra darbam, no kura būtu vismaz kāda jēga arī kādam citam, ne tikai man.
]]>
