Pēdējā laikā darbā sanāk arvien vairāk runāt ar pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem dažādās situācijās, kas mani pamudināja papētīt cilvēku iemaņas un spējas sarunāties, komunicēt savā starpā. Tā kā līdz šim darbā ļoti daudz nākas saskarties ar terminu lietojamība, it īpaši saistībā ar datorprogrammu lietotāja saskarņu veidošanu, tad es automātiski sāku uz sarunu lūkoties no lietojamības aspekta. Būtībā izkristalizējās galvenais jautājums:
“Cik lietojama ir mana sarunu saskarne?”
Ko es ar to saprotu? Šo jautājumu es varētu sadalīt vairākos paskaidrojošos jautājumos:
Es šajos jautājumos saskatu divus caurvijošus terminus – uztveri un abstrakciju. Manā prātā šī saruna veidojas kā diagramma
Ir vēl daudz un dažādas kastītes, kas tur nav sazīmētas, bet šeit ir parādīti manuprāt svarīgākie elementi. Balstoties uz šādu shēmu, manā prātā veidojas saruna. Es
Un pa lielam man šķiet, ka tā ir spēja abstrahēties, spēja pielāgoties sarunas biedram. Protams, sastopoties ar krietni pārāku cilvēku zināšanu līmenī, ir jāņem tas vērā un jāpieņem, ka ir iespējams neuztvert daļu sarunas tieši zināšanu trūkuma dēļ. Bet, ja paveicas ar sarunas biedru, tad tas spēs pielāgoties manam zināšanu līmenim un saruna ritēs gludi.
Šo aprakstīt mani pamudināja novērojums, ka liela daļa cilvēku komunikācijā nepievērš uzmanību sarunas biedram un tad rodas situācijas, kad par vienu un to pašu tematu var bezjēdzīgi runāt stundu, jo katrs runā “savā valodā”, necenšoties izprast pretējo pusi. Līdzīgi kā datorprogrammu lietotāja saskarne, arī katra cilvēka personīgā māka sarunāties ir kā saskarne, kuru citi cilvēki lieto. Līdz ar to ir jāpadomā par šīs saskarnes lietojamību!
]]>Ar šo telefonu es sāku savu mobilo dzīvi. Tas bija ļoti lēts, ja nešaubos, tad tā cena bija 39Ls. Nopirku to dziesmusvētku laikā, Rīgā. Tas bija ļoti satraucošs pirkums, jo es vienkārši iegāju veikalā un nopirku šo telefonu, jo šādam man pietika naudas. Tas bija ļoti ilgspējīgs, jo baterija turēja vismaz 5 dienas, tajā bija ja nešaubos 3 spēles un ļoti interesanta saīšņu (shortcut) sistēma, lai navigētu pa izvēlnēm un veiktu ikdienas darbības (zvani, sms). Šis telefons man vēl joprojām ir, tikai šķiet nav lāga atdzīvināms. Ar jaunu akumulatoru iespējams to varētu atdzīvināt (akumulators ir trīs atsevišķas lādējamas baterijas, kas ir AAA diametrā, bet AA garumā). Vibrozvana šim telefonam nebija, tāpēc bija jāiztiek ar “beep” zvanu klusākās situācijās.
Šis bija mans otrais telefons. Šim klāt bija nācis vibrozvans, interesantākas spēlītes, kā arī software gļuki, kas reizēm nokarināja telefonu, kā arī ļoti kaitinoša funkcionalitāte – izslēgt šo tālruni varēja nedaudz ilgāk paturot C pogu, kas ir darbību atcelšana normālā gadījumā. Es, protams, arī veicu nelielu tūningu šim telefonam. Pēc noklusējuma tam ir oranžs fona apgaismojums gan displejam, gan pogām, kas man īpaši negāja pie sirds. Tāpēc aiznesu pazīstamam meistaram, lai nomaina displejam diodes pret tādām zilzaļām, kas jau izskatījās ļoti forši. Taustiņiem atstāju to pašu oranžo krāsu. Arī šis telefons šķiet man kaut kur mētājas.
Šī telefona iegāde bija vēl satraucošāka, nekā manas pirmās Motorolas pirkšana, jo šo es biju internetā jau izčekojis un paspējis sasiekaloties pirms pirkšanas. Vari iedomāties? Krāsains displejs! Real-sound zvanu toņi (nevis kaut kāda tur polifonija)! Vienkārši spēks! Skaņa bija ļoti skaļa, vienīgi zvanu toņi bija jākonvertē ar stulbu programmu un pievienošana pie datora un zvanu toņa ielāde telefonā bija laimes spēle – izdevās aptuveni katra piektā reize. Ja labi paveicās, tad varēja arī kādu bildi ielādēt telefonā. Neskatoties uz biežo uzkāršanos, man ļoti patika šis tālrunis, jo tas atšķīrās no tolaik pieejamā klāsta. Man pat vienreiz izdevās uzrakt software updeitu un to uzlikt. Nekas daudz gan nemainījās, nedaudz veiklāk sāka darboties. Līdz ar nākamā telefona iegādi, šo atdevu draudzenei, kura tāpat ilgi nevarēja izturēt gļukainību.
Kāpēc normālais? Tāpēc, ka tas darbojās ļoti labi, bija ļoti bagāts ar dažādām funkcijām, tam bija labi funkcionējošs BlueTooth savienojums, ar kura palīdzību varēju apmainīties ar visādu drazu ar citiem humanoīdiem. Baterija turēja samērā ilgi, telefons reti kad izrādīja nepatiku darboties, taču kaut kā bieži sāka parādīties situācijas, kad es varu uzzvanīt, kam gribu, sūtīt/saņemt sms, bet tiem, kas mēģina man uzzvanīt, rādos ārpus zonas pus dienu. Viena ļoti uzteicama fīča bija ekrāna stikliņš, kas bija ļoti izturīgs un īpaši nepakļāvās skrāpējumiem. Ar šo telefonu arī sāku lietot GPRS, lai iekačātu pa kādai spēlītei vai tēmai. Ja mani atmiņa neviļ, tad atdevu māsai. Tagad atrašanās vieta vairs nav zināma, droši vien jau sen izmests.
Ak jā, ar šo varēja arī uzņemt ļoti ļoti sliktas kvalitātes bildes.
Skaists (subjektīvi) gļukainuma un lēnuma paraugs. Bet ar ļoti ļoti labu displeju un tādu skaņu, kādu es vēl līdz šim neesmu dzirdējis no citiem telefoniem. Mani ļoti piesaistīja šī telefona dizains (Design by ORA-ÏTO). Tas izcēlās ar interesantām formām un ļoti stingru korpusu ar alumīnija detaļām. Austiņas gan bija draņķīgas un lai arī šim tālrunim bija Mini-SD karte, kurā varēja iekačāt mūziku un pat pa kādam seriālam noteiktā formātā, šī multimēdiju atskaņošana bija ļoti rijīga un apēda bateriju ļoti straujā tempā. Kamera gan bija salīdzinoši ļoti laba tam laikam. Softs gļukoja bieži, bija ļoti lēns, taču vismaz visas ikonas bija ļoti skaisti uzzīmētas (kā jau dizaina studijas telefonam pienākas). Šis telefons man vēl joprojām ir.
Lai arī cik man to grūti bija atzīt, šis bija kolosāls telefons. Viss darbojās un vēl pie tam gana ātri un stabili. Tam bija uz to laiku ātrs GPRS, BlueTooth A2DP protokola atbalsts pēc softa updeita, MicroSD karte, kur turēt mūziku, augstast izšķirtspējas displejs, ilgs baterijas darba laiks un pat pieklājīgi skanošas austiņas. Korpuss arī bija gana stingrs. No visām šīm labajām īpašībām man visvairāk patika ātrums un stabilitāte, jo izņemot Sony Ericsson T610, visiem pārējiem maniem telefoniem šādu divu svarīgu īpašību nebija. Protams, skaņa nebija tik izcila, dizains arī nebija nekāds kliedzošais, bet viss, ko šis telefons darīja, tam izdevās ļoti labi. Šķīros no šī telefona, to iedodot māsai uz Indijas ceļojumu, kur kāds viņai to nospēra.
Tieši tā, pirmais, oriģinālais iPhone. Pasūtīju caur eBay no UK. Vēl kā šodien atceros to sestdienas rītu, kad Rīgā braucu uz pastu pēc paciņas. Atvēru eleganto kastīti un ieraudzīju to skaisto inženierijas brīnumu. Uzreiz liku sim karti iekšā, bet tas negāja cauri, aparāts nebija uzlauzts. Braucu uz Valmieru un ķēros pie laušanas, kas pēc aptuveni stundas eksperimentu beidzot izdevās un biju laimīgs iPhone īpašnieks. Tam laikam šis telefons bija kas patiesi unikāls no lietojamības viedokļa. Bija sajūta, ka viss tajā ir veidots, lai tiktu lietots, nevis lai papildinātu fīču sarakstu. Ja iepriekšējie telefoni nešķita interesanti pēc pāris mēnešu lietošanas, tad par iPhone es priecājos kādu pusotru gadu. Bet laika gaitā sāka kaitināt tas, ka šim pirmajam modelim bija ļoti klusa skaņa gan zvaniem, gan sarunām, vājš vibrozvans un nebija 3G. Uzbūves ziņā gan man šķiet tas bija veiksmīgākais iPhone kāds līdz šim ir bijis, jo šim bija alumīnija korpuss un to bija ļoti patīkami turēt rokās. Kad pārgāju uz nākamo telefonu, šo atdevu māsai, kura to palietoja vēl kādu gadu un tad tam atņirdzās touch-panelis. Tagad tas stāv pie manis mājās un gaida, kad es to mēģināšu salabot un pārtaisīt par lielu smagu iPod.
Kad parādījās ziņas par Anroid platformu un pirmajiem šīs platformas tālruņiem, tas mani ļoti ieinteresēja. Uzreiz zināju, ka kaut kas no šīs saimes ir jāizmēģina. Pirmie modeļi bija palēni un ar vecām Anroid versijām 1.5/1.6. Es gaidīju, kad parādīsies kas jaunāks un jaudīgāks un tad ASV parādījās Motorola Droid telefons, kas bija “With Google” tipa telefons (izstrādāts sadarbībā ar Google), taču tas bija piemērots CDMA tīklam, ko Latvijā piedāvā Triatel. Šis telefons bija ātrākais Android telefons uz to brīdi un ar jaunāko pieejamo Android OS versiju, vienvārdsakot sensācija. Drīz vien parādījās ziņas, ka Eiropā tiks izlaists GSM tīkliem paredzēts Droid un tas tiks saukts par Milestone. Parādījās arī, ļoti sapriecājos un skrēju iegādāt! Iesākumā biju ļoti pārsteigts, cik forši un ātri viss notiek. Pēc pāris nedēļām jau sāka līst ārā pirmie gļuki, piemēram, mūzikas raustīšanās, aiztures, mūzikas atskaņotājs sāka darboties, tiklīdz tika izrautas austiņas, u.t.t. Papildus tam, šim telefonam bija ļoti neprecīzs skārienjūtīgais panelis, salīdzinot ar iPhone. Sāku lasīt Motorola oficiālo forumu un secināju, ka ne man vienīgajam ir šādi gļuki. Nepagāja ne trīs mēneši kā kārotā lielā OS updeita vietā iznāca mazs šo kļūdu labojums. Man iepriekš likās, ka ar Android platformu būs tā, ka tiklīdz iznāks jauna versija, tā būs pieejama un uzliekama uz tālruņa, bet nekā! Jaunu OS versiju nodrošina telefona izstrādātājs sadarbībā ar mobilo tīklu operatoriem. Šim Milestone modelim vispār bija kādas 6 dažādas reģionālās versijas plus vēl operatoru specifiskās versijas. Šāda sadrumstalotība radīja tādas problēmas, ar kurām pati Motorola netika galā. Nedaudz vairāk kā pus gadu pēc Android 2.2 iznākšanas, tas tika noportēts arī uz Milestone un tika skaidri un gaiši pateikts, ka šis ir pēdējais updeits un vairāk nebūs.
Es samērā agri sāku meklēt custom ROMus (neoficiālo programmatūru), bet meklējumos atdūros pret to, ka piedāvājums ir dikti švaks un tam ir viens liels iemesls – Milestone bootloader (programmatūras daļa, kas ir atbildīga par telefona programmatūras ielādi un satur pamatmoduļus) ir locked, kas nozīmē, ka šo daļu var updeitot tikai ar oficiālu atjauninājumu, līdz ar to visu to, ko dažādi censoņi bija saveidojuši un uzlabojuši custom ROMos, nevarēja uz Milestone uzlikt. Varēja pamainīt tikai daļu OSa. Galu beigās es paliku ar nedaudz gļukojošu, ne īpaši stabilu telefonu bez jebkādas nākotnes.
Eksperimentētāja gars manī nav noplacis un šis ir mans pašreizējais telefons kopš februāra, ja nešaubos. Iepriekšējam telefonam bija izbīdāma fiziskā klaviatūra, kuru lietoju samērā bieži, taču tā pilnīgi noteikti nebija veiksmīgākā klaviatūra, kāda var būt mobilajos telefonos. Uzstādīju sev par mērķi atrast telefonu, kuram klaviatūra ir superīga un tā es nonācu pie domas par BlackBerry, jo tas ir izdaudzināts kā mobilais telefons ar labāko pilno fizisko klaviatūru. Paņēmu Bitē uz 2 nedēļu testu BlackBerry Bold 9700 modeli. Palietoju to 2 nedēļas un biju patīkami pārsteigts par to, ka pēc divu skārienjūtīgu telefonu lietošanas es varu mierīgi tikt galā ar telefonu, kam nav skārienjūtīgs displejs. Tā vietā šim ir trackpad – mazs optisks sensors, ar kura palīdzību pārvietoties pa izvēlnēm un jebko citu. Ir patīkami, ka nav īpaši jāpiedomā pie telefona lādēšanas, jo tas tur aptuveni 3 dienas pie vidējas lietošanas. Man arī nav īpaši bijušas stabilitātes vai ātrdarbības problēmas ar šo telefonu. Vienīgi tas nav īpaši piemērots mūzikas atskaņošanai, kvalitāte nav tik laba. Bet to es arī no šāda telefona īsti nesagaidu. Galvenais ir tas, ka ir ērta rakstīšana, e-pasts norealizēts manuprāt veiksmīgi, zvanīšana neprasa tik daudz darbības kā Android sistēmā. Telefons ir mazāks, vieglāks un stingrāks, nekā mans iepriekšējais Milestone. Vismaz pagaidām man negribas uz citu platformu pārslēgties, jo šī pagaidām ir gana uzticama. Plus vēl Bite BlackBerry pakalpojums ietver neierobežotu datu apjomu par piečuku mēnesī, kas ir forši.
Nu tā, tas uz šo brīdi ir viss. Vismaz man šķiet, ka es neesmu aizmirsis nevienu telefonu. Pa vidu biju arī aizņēmies un izmēģinājis dažādus citus aparātus, bet par tiem rakstīt nav vērts.
]]>Sākšu ar atbildi uz pāris visbiežāk man uzdotiem jautājumiem:
Man šķiet, ka samērā liela daļa sabiedrības (tai skaitā vairums autobraucēju) negatīvi attiecas pret motociklistiem, saucot tos par ķertajiem, donoriem un citos jaukos vārdos. Tam, protams, ir tīri racionāls izskaidrojums, jo man kā autobraucējam spilgtāk atmiņā paliek nevis korekts motobraucējs, par kura atrašanos uz brauktuves nav jāuztraucas, bet gan trakais ratā rāvējs un starp mašīnām līdējs. Tā kā motociklistu un līdz ar to arī ratā rāvēju skaits pieaug, tad stereotipiskais Latvijas motociklists diez ko pozitīvs neveidojas.
Mācījos es 1. MOTOSKOLA pie Goblina (īstajā vārdā Ģirts Vilnis). Kopš 2010. gada aprīļa arī B kategorijas vadītāja apliecības īpašniekiem ir jāmācās teorija un jākārto teorijas eksāmens A kategorijas iegūšanai. Līdz ar to, nācās aiziet uz teorijas nodarbībām, kur papildus eksāmenam nepieciešamām zinībām guvu arī praktiskus norādījumus drošākai braukšanai, ko citur varētu arī neiegūt.
Braukšanas eksāmenam ir divas daļas – figūras un braukšana pilsētas satiksmē. Kopumā ir 8 figūras, par kurām var izlasīt šeit. Braukšanas apmācība sākās mācību laukumā, iesākumā ar vecāku un vienkāršāku moci – Honda CB500. Pirmās divas reizes dzīvojos tikai pa laukumu, aprodot ar moča manevrētspēju un mācoties figūras. Tālāk jau pārsēdos uz eksāmena motocikla modeli Kawasaki ER6N (Rīgā eksāmens ir jākārto ar CSDD motocilku) un sākās mācības braukšanai pa pilsētu. Goblins ir kolosāls instruktors un kas interesanti – pa pilsētu viņš brauc līdzi ar moci, nevis kā buržujs sēž mašīnā un pa rāciju komandē. Būdams “pilnīgs” motociklists, viņš daudz stāstīja par to, kas jāņem vērā ikdienas satiksmē pilsētā un ārpus tās. Galvenais noteikums – brauc tā, it kā tu būtu neredzams.
Teorijas eksāmenam mācījos trīs vakarus pa ~1h darbinot CSDD on-line testu. Nokārtot nebija problēmu. Pēc teorijas kārtošanas pieteicos vadīšanas eksāmenam. Kopumā man bija 8 braukšanas nodarbības un eksāmenu nokārtoju samērā pārliecinoši (mācoties pie Goblina šķiet tas ir normāli).
Gudras galvas runā, ka pareiza kārtība ir šāda: vadītāja apliecība, ekipējums un tad mocis. Tā kā negribēju būt stulbāks par gudrajiem, tad gandrīz tā arī izdarīju. Vienīgi es nedaudz pasteidzos ar ekipējumu – to iegādājos pāris dienas pirms eksāmena un eksāmenu jau liku ar savu ķiveri, jaku un cimdiem.
Tā kā apģērbs un ekipējums ir vienīgais reālais drošības līdzeklis braukšanai ar motociklu, tad manuprāt tas ir obligāti jālieto. Pilns ekipējums sastāv no ķiveres, cimdiem, zābakiem un apģērba, kas var būt gan viendaļīgs kombinezons, gan atsevišķi jaka un bikses.
Ir tāds teiciens, ka ķivere ir jāpērk tik dārga, cik dārgi tu vērtē savu galvu. Ķiveres ir dažādas, dažādiem nolūkiem, dažādās cenu grupās un ar dažādām īpašībām. Galvenais, lai ķivere ir ērta, jo tā nemēdz īpaši izstaipīties un ievalkāties. Ir labi, ja ir dubultais stikls, tas nesvīst ciet. Vēl no raksturlielumiem ir vērts pieminēt svaru un trokšņu līmeni, jo ilgstoši braukt skaļā dūkoņā nav patīkami un nēsāt arbūzu uz galvas arī nav tīkama nodarbe.
Cimdus iesākumā paņēmu ērtākos, kādi bija, tikai tie izrādījās motokrosa cimdi, ko man veikalā “laipnais un ieinteresētais” pārdevējs neiedomājās paskaidrot. Bet nekas – kā vasaras cimdi tie der, jo tiem ir aizsargi un tie ļoti feini ventilējas. Vēsākam laikam gan labāk der cimdi, kuri ir pagarināti locītavas daļā, pārklājot piedurkni, attiecīgi nelaižot vēju piedurknē.
Tes es nedaudz grēkoju – īpašo moto-zābaku man vēl nav.
Apģērbs ir pieejams gan ādas, gan tekstila, gan kombinēts, kur tekstila apģērbā ir ādas elementi. Es izvēlējos tekstila apģērbu, jo tas ir vieglāks, lētāks un ērtāks, nekā ādas, lai arī tik labi neaizsargā. Vismaz vasarā tik ļoti necepina. Pārsvarā veikalu piedāvājumā ir jakas un bikses, kurām ir izņemama siltā odere – tā ir vareni feina fīča! Ļoti svarīga apģērba sastāvdaļa ir aizsargi. Var lietot atsevišķus aizsargus un vilkt pa virsu apģērbu bez tiem, var arī vilkt apģērbu ar jau iestrādātiem aizsargiem. Jakām parasti ir plecu, elkoņu un muguras sargi (kurai vairāk, kurai mazāk), biksēm ir ceļgalu sargi.
Vēsākam laikam ļoti labi noder kāda kaklu aizsedzoša maska Tās arī ir dažādu veidu – dažas nosedz visu galvu, dažas tikai kaklu, dažas līdz degunam. Lietainam laikam ir vērts iegādāt īpašu lietus apģērbu – tas ir uzvelkams pāri esošajam apģērbam.
Viss iepriekšminētais ir nepieciešams, lai varētu veikt pašu galveno darbību – braukt ar motociklu. Padziļinātāk painteresējoties un pabraucot ar mācību motociklu var rast priekšstatu par to, ar kādu moci būtu forši pārvietoties. Ir, kas izvēlas čoperus, kas žiletes (superbike), kas vienkāršu ielas moci, kas enduro… Galvenais, lai konkrētais mocis der potenciālajam pielietojumam un ceļa apstākļiem.
Pa šo neilgo laiku kopš jūlija beigām esmu gan braukājis pa Rīgu, gan braucis kādā tālākā izbraucienā pa Latviju. Garākais nobrauktais ceļš vienā dienā bija 535km. Pēc šāda brauciena gan galva džinkstēja visu vakaru, no ceļā uzkrātajām vibrācijām. Pa šiem braucieniem esmu sapratis, ka man tas tiešām ļoti ļoti patīk un visu laiku gribas vēl un vēl!
Te ir daži mani novērojumi, pārdomas:
Sezonu noslēgt vēl negrasos un nedaudz vēsāks laiks arī mani nebiedē, kamēr nesāk snigt un uzsalt. Visā visumā esmu ļoti apmierināts ar to, ka pievērsos šai nodarbei un tādā veidā spēcīgi papildināju savu ikdienu un ne tikai. Izskatās, ka pamazām arī Latvijas satiksme sāk vairāk pielāgoties tam, ka motociklistu skaits pieaug un man par to ir nu jau subjektīvi liels prieks!
Lai dzīvo vēja un brīvības baudītāji! :)
]]>Brauciena mērķis bija starptautisks koru konkurss. Jaukto koru grupā ieguvām 2. vietu, mūsdienu mūzikas grupā dalītu 2./3. vietu. Tikām arī izvirzīti Grand Prix izcīņai, bet to neieguvām. Man jau vispār liekas, ka tas, ka mēs tikām izvirzīti šai izcīņai, jau ir ļoti labs panākums. Koncertzāle skanēja tik sasodīti labi, ka gribas vēl kādreiz tur uzstāties.
Tā kā man Tallina kā pilsēta iepatikās, tad es ļoti priecājos par to, ka man tuvākajā laikā ir paredzēts uz turieni doties vēl divas reizes un abas reizes došos baudīt mūziku. Pirmā reize būs jau pavisam drīz – 29., 30. aprīlī. Jazzkaar festivāla ietvaros došos uz trīs mūzikas grandu koncertiem – Bobby McFerrin, Richard Bona un Mayra Andrade. Divām dienām gan sanāk visai daudz, jācer, ka emocionāli neuzsprāgšu no laimes. Otrā no divām potenciālajām reizēm ir plānotais Jamiroquai koncerts jūnijā. Man šķiet, ka šādi pasākumi vienā gadā ir gatavās izvirtības, bet ja reiz tā sakrīt, tad būtu muļķīgi šo izdevību neizmantot. Pie reizes patēlošu arī tūristu ilgāk, nekā stundu.
Tiesa gan, kompānija būs cita, mazāk ģimeniska, nekā mana inscenētā Swedbank kora ģimene (virtuāli esmu precējies ar 2 sievām vienlaicīgi un mums trijiem ir arī meita). Šī ģimene palīdzēja padarīt šo braucienu krietni interesantāku un emocijām bagātāku – dzīvais improvizāciju teātris, kas gan rosināja asināt prātu, gan izkopt savu džentlmenisko personības daļu, cenšoties tikt galā ar trīs sievietēm vienlaicīgi. Varbūt šāds izteikums šķiet nedaudz banāls, taču tam ir tīri cilvēcisks pamats.
Esmu arī atklājis velo-sezonu ar 2h braucienu pa Rīgas ielām. Secināju, ka siltums vējā neslēpjas, tāpēc ar apģērbu vēl jābūt ļoti uzmanīgam, bet radās sajūta, ka pavisam drīz velosipēds atkal kļūs par ikdienas pārvietošanās līdzekli.
Lai Tev forša diena!
]]>Atgriežoties pie skaudības, es vēl gribētu saistīt to ar ticību, bet nevis ar šī vārda reliģisko nozīmi, bet gan attiecībā uz cilvēkiem un savstarpējo uzticēšanos, ticēšanu. Cik daudz var ticēt redzētajam, dzirdētajam? Pārāk bieži vārdi paliek bezjēdzīgi karājoties gaisā, jo darbi pierāda, ka tiem vārdiem nav nekāda svara, tāpēc tie arī karājas bezsvara stāvoklī. Kāds tam visam sakars ar skaudību? Visai tiešs – kad zūd ticība cilvēkiem, mazinās arī skaudība. Zūd tas “es arī tā gribētu” moments, jo es neticu, ka tas tiešām ir tā kā izskatās. Ticība zūd brīdī, kad neziņas klātbūtne tiek pamanīta. Un tad ir skaidrs viens: ir jāgaida brīnums, kas paša eksistencē radīs apskaužamu situāciju un galvenais tajā brīdī izzināt, kas īsti notiek un noticēt notiekošajam!
]]>Kas tad ir noticis šajā nesenajā pagātnē? Man personīgi spilgtākie mirkļi ir tie, kas nupat aizgājušajā nedēļas nogalē norisinājās – mūzikla Agrā rūsa izrādes. Es tur piedalos kā masu skatu aizpildītājs, atveidojot jaunu zēnu, korporācijas biedru un vienkārši izklaides mīlošu jaunu cilvēku. Šī jau bija trešā izrāžu sērija. Septembrī bija pirmizrādes, oktobrī otrais piegājiens. Janvārī un februārī būs arī pa vienai nedēļas nogalei ar izrādēm. Teātra vide man šķiet ļoti interesanta un Valmieras Drāmas teātra aktieri ir kolosāli un sirsnīgi cilvēki (vismaz tik, cik es tos esmu nedaudz iepazinis). Lai arī cik patīkama nebūtu šī vide, es tomēr pagaidām nespēju iedomāties sevi pastāvīgā darbā teātrī. Es labāk to paturēšu kā izklaidi, kurā man ir iespēja pašam piedalīties.
Novembris šķiet bija morāli smagākais mēnesis dēļ tā, ka novembrī bija ļoti daudz jāgremdējas atmiņās par tuviem cilvēkiem, kuri “vairs nav pieejami”. Tā nu sanācis, ka tieši novembris ir tādā ziņā “bagātākais” mēnesis. Valsts svētkos pakoncertēju ar kamerkori “Kaķi” un, kā jau katru gadu, brīnījos par to, ka valsts svētku uzrunas vairāk atgādina bēru vai atceres runas – drūmas un bez mazākās norādes uz to, ka šie būtu svētki, kad cilvēkiem jāpriecājas, ka mums tomēr ir mūsu valsts, valoda, tauta (cik nu vēl ir palikusi). Bet galvenais taču domāt gaišas domas, vai ne?
Vēl esmu secinājis, ka laba mūzika dziedē dvēseli un sirdi, savukārt britu humors neapšaubāmi ir mans labākais draugs, kad gribas pasmieties. Es šķiet jau vairāk kā gadu mēģinu izfotografēt vienu foto filmiņu un tāpēc man pašam būs liels pārsteigums, kad to attīstīšu, jo nemaz neatceros, kas ir pirmajos kadros bildēts. Tagad ārā laiks tāds feins, ka varētu arī beidzot izbildēt to filmiņu. 17. novembrī dabuju no remonta atpakaļ savu telefonu, kas bija garantijas remontā kopš 20. septembra. Vienvārdsakot – Motorola nav draudzīgs zīmols.
Ir klāt došanas laiks. Tāpat kā iepriekšējos divus gadus, arī šogad decembra nedēļas nogalēs došos labdarības tūrē ar foršo un draudzīgo gospelkori “GG Choir”. Brauksim uz dažādām Latvijas vietām, dāvāsim dāvanas, dziesmas un prieku tiem, kam tas ir vairāk nepieciešams.
]]>Viss sākās tā, ka reiz vienā saulainā piektdienā Krišjāņa Barona ielā 44 atvērās jauns velosipēdu veikals ar nosaukumu “Electra Style” (viņiem ir arī lapa draugos). Tā kā strādāju netālu no šīs vietas, tad pusdienlaikā izdomāju iegriezties, lai apskatītu, kas tad tas ir par zvēru. Tiklīdz iegāju iekšā, tā velosipēdi sāka pārdot paši sevi un, ieejot dziļāk nelielajā telpā, ieraudzīju šo brīnumu. Tas mani piesaistīja ar savu izskatu un pataustot, cik maz tas sver, es nedaudz sapēros. Man Valmierā ir vecs un pasmags Dema Adro velosipēds, kuram no oriģinālajām daļām nekas daudz nav palicis – rāmis, stūre, ātrumu pārslēdzēji uz stūres un priekšējā dakša. Pārdevējs, protams, centās pierunāt nopirkt šo velo, iedodot savu Townie Balloon modeli izmēģinājuma braucienam un piedāvājot zemāku cenu. Pēc satriecoša testa brauciena aizgāju no veikala nedaudz apjucis, jo zināju, ka gribu nopirkt šo aparātu. Nedēļas nogalē dikti pētīju informāciju par to, kas tie par Electra velosipēdiem vispār ir un tieši šo Townie 3i modeli. Pienāca pirmdiena un pēc trakas nedēļas nogales es šo skaistuli iegādājos.
Sākšu ar to, ka tā rāmis ir veidots tā, lai sēžot tik zemu, ka nenokāpjot no sēdekļa var ar kāju sasniegt zemi, pedāļi ir gana lielā attālumā, lai varētu ilgstoši mīties praktiski iztaisnojot kājas. Stūre ir tādā augstumā un attālumā, ka brauciena pozīcija ir ļoti ērta. Lai arī izskatās, ka tas ir velosipēds ar vienu ātrumu, tā tomēr nav – šim ir Schimano Nexus rumbiņa ar trīs ātrumiem. Braukšanai pa pilsētu ir gana.
Un, protams, ļoti ērts sēdeklis:
Pirmajā veikala apmeklējumā es veicu testa braucienu ar Townie Balloon modeli (tam ir Schwalbe Fat Frank riepas ar 2.35” diametru) un man ļoti iepatikās braukšanas komforts, ko sniedz tik resnas riepas. Nav īpaši jāuztraucas par braukšanu uz apmalēm (protams, visam ir savas robežas). Standarta Townie ir aprīkots ar 2” riepām un tādēļ pasūtīju sev Fat Frank riepas melnā krāsā, lai būtu pieskaņotas velosipēdam. Tā kā lietus pie mums parasti nav retums, tad rēķinoties ar potenciāli slapju laiku es gribēju arī aprīkot to ar dubļu sargiem, taču te bija neliela problēma – dēļ lielajām riepām tam vairs neder standarta Townie dubļu sargi, kas bija pieejami veikalā. Nācās no ASV pasūtīt Balloon modelim paredzētos dubļu sargus.
Tagad katru dienu braucu uz darbu un no darba ar velosipēdu un esmu ļoti atradinājies no sabiedriskā transporta. Reizēm braucot no darba es izmetu kādu līkumu (parasti sanāk ap 20km) pa Rīgas ielām, apskatot tādas ielas, par kuru eksistenci nemaz nezināju. Šos braucienus reizēm piefiksēju ar Endomondo servisa palīdzību.
Mans spriedums:
]]>Neilgi pēc dzimšanas dienas mainīju arī dzīves vietu. Tagad dzīvoju viens pats un vēl joprojām neesmu tā kārtīgi iekārtojies. Pamazām, pamazām gan jau iekārtošos. Sākumā gan vesels kalns ar mantām jāiegādā bija un vēl būs, bet tas viss piederas pie lietas.
Nedēļas nogalē, sestdien bija kolosāls “GG Choir” koncerts Anglikāņu baznīcā. Publika bija tik ļoti atsaucīga, ka jau koncerta vidū leca kājās, dejoja līdzi un bija tik kolosāla sajūta, ka to enerģiju, ko mēs devām skatītājiem/klausītājiem, saņēmām atpakaļ daudzkārtīgi spēcīgāk! Vēl piektdien piedalījos koru konkursā ar kori “Konsonanse”, kur ieguvām 2. vietu. Vispār secināju, ka kora dziedāšana man ir ļoti nozīmīgs vaļasprieks, ko bieži vien lieku augstāk par citām aktivitātēm.
Un šodien man mājās plānots pieslēgt Lattelecom optiku, jo kaimiņa neaizsargātais wireless nav īpaši stabils un ātrs. Vismaz līdz šim bija kaut kāds tīkls, ko lietot, taču gribas ko pastāvīgāku, stabilāku, pašam savu.
Vēl no jaunumiem – darba datoram dabūju jaunu videokarti un tagad varu Ubuntu dzenāt krietni veiklāk – pārslēgties starp logiem, starp darba virsmām, izmantot mazu drusciņu vizuālo efektu. Ar mazāku monitoru vēl nebija problēmu, bet ar monitoru, kam ir 1680*1050 izšķirtspēja, iepriekšējā karte nespēja pavilkt visas četras darba virsmas ar vairākiem atvērtiem logiem katrā.
Mīlīgu Jums dienu!
P.S. īsti nezinu, kāpēc vispār šo rakstu rakstīju…
Mīļās sievietes, atbildiet godīgi – jums labāk patīk pofigā uzdāvināta puķe vai konfekte, vai arī labāk tomēr ar cieņu nesaņemt nekādu dāvanu?
Līdzīgi ir laika gaitā zudusi svētku sajūta dzimšanas dienās, vārda dienās, kā arī lielajos vispārpieņemtajos svētkos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka cilvēki vairs nesvin svētkus to būtības pēc, bet gan tusiņa pēc, dāvanu pēc, biznesa pēc, lai būtu iemesls piedzerties, vai arī tāpēc, ka pa TV tā stāsta, ka ir jāsvin.
]]>Gribu nedaudz pastāstīt, kas ar mani notiek. Tātad – kopš augusta es ļoti aktīvi piedalījos šovā Koru kari 2, Valmieras dzeltenajā saules korī. (video ieraksti atrodas šeit) Mēģinājumi notika Valmierā, līdz ar to, gandrīz katru vakaru braucu uz Valmieru uz mēģinājumiem. Normālā nogurumā un miega trūkumā iedzīvojos. Mūs izbalsoja 5. raidījumā. Bet ar to viss nebeidzās, jo bija jāsagatavojas 8. raidījumam, kas notika 1. novembrī. Šajā raidījumā bija iespēja vienam no izkritušajiem koriem atgriezties, nācās gatavoties 8. raidījumam. Lai arī kā centāmies, tomēr netikām atpakaļ. Tagad tik priekšā pēdējais raidījums, kad visi kori atkal satiksies un uzdziedās ko foršu :).
Vēl pa šo laiku es esmu kļuvis par basģitāras Squier Standard P-Bass Special 5-String Bass (man ir tāda, kas pēdējā bildē – tumšā) īpašnieku. Mācos ritmiski raustīt stīgas un staigāt lielos basa gājienus. Instruments lēts, bet baigi feins! Tad, kad mācēšu normāli spēlēt, nofilmēšos :D
Bet tā vispār esmu normāli atsvešinājies no radiem/draugiem līdz ar tiem Koru kariem. Izskatās, ka tuvākajā laikā šajā frontē arī nekas neuzlabosies, jo vēl būs pāris koncerti, kuros jāpadzied.
]]>Viena no parādībām, kas manī izraisa negācijas, ir nevīžīga attieksme pret tehniku. Droši vien tas par mani neko labu neliecina, bet es noraustos katru reizi, kad redzu, ka kāds cilvēks burtiski uzmet ejošu portatīvo datoru uz galda ar lielu blīkšķi. Un vēl arī strāvas pārveidotāja iepakošana somā notiek tā – vienā rokā strāvas pārveidotājs, otrā rokā abi vadi, kas pievienoti kats savā pārveidotāja galā. Šie vadi tiek spēcīgi nostiepti un tad stingri satīti mudžeklī. No vienas puses jau vienalga – nav mana tehnika. Bet kautkā tomēr tas manī izraisa riebumu.
Vēl viens piemērs ir dažādu vadu sasiešana n-tajos mezglos un tad, kad vads no šiem mezgliem un mudžekļiem paliek par īsu, tad tas vienkārši tiek pastiepts garāks. GGGGGAAAAAAAAAAHHHHHH...
Reizēm mani kaitina tas, ka cilvēki darba virtuvē izkaisa cukuru un kafiju pa galdu un pa izlietnes daļu, kas paredzēta trauku žāvēšanai. Atliek vienīgi pajautāt – jūs mājās tāpat darāt? Tās taču ir koplietošanas, nevis loplietošanas telpas! (sanāca pa skarbo, es zinu)
Jāiet ielās dzert kefīru!
]]>Ja sāk ar “Kā?”, tad “Ko?” tiek ļoti ierobežots!
]]>