Vai labu no ļauna man atsķirt
Būs iespējams šodien vai rīt?
Vai gars tik tīrs man būs,
Lai es spētu to pamanīt?

Un arī ja to es jau spētu
Vai justu es starpību
Starp “varbūt”, “diez vai”, “noteikti”
Un “es vienkārši to zinu”..

Ceļā tas satika ne vienu vien meža iemītnieku, kas ar izbrīnītām acīm vērās lielajā dejotājā.

Pūce bija gana ziņkārīga, lai lāci apstādinātu un pajautātu: “Paklau, Šustrik. Es te tā skatos, ka tu samērā dīvaini šodien uzvedies. Vai tik tev nav noticis kas slikts?” (Pūcei jautājumi allaž ir izdevušies ar negatīvu pieskaņu)
Bet Šustriks negatīvismu nespēja šajā jautājumā pamanīt: “Es atkal redzēju Viņu! Un tā man piemiedza ar aci! Ir pienācis laiks izmaiņām!” Lācis devās tālāk tik pat elegantā solī. Pūcei vismaz būs par ko padomāt visu atlikušo dienu.

Ticis līdz galvenajam pulcēšanās laukumam (cilvēki to sauktu par centru), Šustriks nostājās vidū un skaļi visiem teica:
“Kā šī meža vadonis, es esmu nolēmis mainīt imidžu. Kopš šī brīža es būšu stilīgākais šajā mežā un tāpēc .. sauciet mani par Šonu!”, lācis pacēla ķepu gaisā un piemiedza ar aci visiem apkārt esošajiem zvēriem.

Atbalsis no zvēru smiekliem bija saklausāmas vēl vēlā vakarā, kad arī pats Šustriks saprata, cik gan muļķīga un smieklīga tajā pašā laikā bija šī imidža maiņas ideja, tikai pašam lācim par to pasmieties bija atlicis pavisam maz – drīz taču atkal jāliekas uz auss!

Mazajā upītē, kas tek caur austrumu pļavu, ūdens nekāds siltais vairs nebija, bet lācis varonīgi iebrida tajā un tūlīt pat izleca ārā ar tik ļoti sašķiebtu seju, ka jebkurš nobītos. Bet pēc vēl pāris tādiem pat “iekšā – ārā” mēģinājumiem, lācis pierada pie ūdens un ķērās pie kažoka mazgāšanas. Tikko purns bija nomazgāts, lācis piecēlās uz pakaļkājām, lai izstaipītos un tad notika TAS!

Viņš ieraudzīja pa pļavu lēnām un eleganti tipinošu būtni, kas bija tik pievilcīga, ka viņš aizmirsa, kādēļ stāv aukstā ūdenī. Šī būtne tuvojās Šustrikam, par ko viņš iesākumā bija nedaudz pārsteigts, bet pēc tam atcerējās, ka ar tīru kažoku viņš taču ir neatvairāms!
“Jauks rīts, vai ne?” tā teica balsī, kas bija maiga kā maza lācēna kažociņš.
“J-j-jauk-ks gan!” drebēdams atbildēja Šustriks un lēnām virzījās ārā no upītes, kamēr vēl varēja sajust pakaļkājās.
“Tu dzīvo šai mežā?”
“Jā!” braši teica Šustriks, “es te esmu galvenais!”

Tā šī saruna turpinājās līdz brīdim, kad daiļajai būtnei bija jādodas tālāk. Šustriks nepaspēja uzzināt ne tās vārdu, ne no kurienes tā nākusi, ne kurp dodas. Tālēs lūkojoties tam palika smagi ap sirdi. Ja viņš mācētu raudāt, tad asaras papildinātu jau tā skumjo sejas izteiksmi.
Vai viņa vēl atgriezīsies? Un ja tā – vai vēlēsies turpināt jauko sarunu, kas Šustrika ausīs skanēja kā mūzika?

Visi zvēri stāvēja klusēdami un lūkojās Šustrika bēdu un izmisuma pilnajās acīs. Neviens nezināja, ko teikt. Varbūt griezties apkārt un iet prom? Bet tas taču būtu nekoleģiāli! Iet klāt un mēģināt uzmundrināt? Tā var arī dabūt ar lāča ķepu pa muguru. Nekādu variantu – jāstāv un jāgaida kāda reakcija no Šustrika puses.

Bet Šustrika galvā bija tikai viena lieta – teksts, kas kā reklāmās skrien no labās uz kreiso pusi un ir knapi izlasāms dēļ mirgojošā fona. Šo tekstu dzirdēja arī citi zvēri, kuri bija līdzīgā neizpratnē par notiekošo, bet nebija tik cieši ar to saistīti.

“Piedod Šustrik, bet es vairs nevaru klusēt. Man tev tas ir jāizstāsta! Tu man ļoti patīc un es būtu gatava visu savu atlikušo dzīvi pavadīt ar tevi, taču man ir jādodas prom. Manā pagātnē ir daudz lietu, kuras tu nezini un par tām man pašai ir kauns. Tāpēc es arī nekad neesmu stāstījusi par to, no kurienes nāku, ko darīju bērnībā, kāpēc pēkšņi ierados šajā mežā. Nemēģini mani meklēt – labāk vienkārši paturi prātā visu labo, kas ir bijis un domā par to kā par skaistu sapni. Man patiešām žēl, ka tev tagad tā ir jācieš, bet es citādāk nevaru. Un Šus, mans īstais vārds ir Lala, nevis Ļena…”, un Lala aiztraucās ātrumā, kādā Šustrika ātrākās smadzeņu šūnas pat nespēj kustēties.

“Jāmeklē iemesls!”, nolēma zvēri sapulcē un sāka apsekot mežu, meklējot ko neparastu. Vēl pat pusdienas nebija pienākušas kā vesela kaudze ar neparastām lietām bija piekrauta pulcēšanās vietā. Pamazām izpētot katru atnesto lietu, nācās secināt, ka vismaz viens zvērs vai putns to jau citu gadu ir redzējis – tas nekam neder! Vajag kaut ko nebijušu. Vienīgi Šustriks šajā šķirošanas pasākumā nepiedalījās, jo vēl nebija atgriezies. Kur gan viņš ir palicis? Jāiet meklēt!

Gāja zvēri visi kopā. Izmeklējās dažādās vietās līdz beidzot atrada sastingušo lāci pie lielas priedes. Šustriks nekustējās, viņš tizli blenza uz koku kā paralizēts. Tie mēģināja viņu uzrunāt, bet jēgas nekādas – stāv kā stāvējis. Kad zvēri sāka viņam tuvoties, viņš pret tiem pagriezās un knapi izdvesa: “D-d-dēmoni…” Ezis momentāli sarāvās kamolā aiz bailēm, stirnai sāka trīcēt kājas, pūce nolaidās uz zemāka zara un vilks noslēpās aiz krūmiem. Vienīgi Ļena sadūšojās un piegāja pie koka, lai apskatītos, kas ir izraisījis Šustrika neveselīgo reakciju.

“Priede kā priede”, nodomāja ziņkārīgā lapsa, kamēr lēnām tuvojās kokam. Te lapsa uz brīdi sastinga tāpat kā Šustriks, jo viņa beidzot ieraudzīja to pašu, ko viņš – koka mizā iegrebtas dīvainas, neredzētas, zvēriem nesaprotamas zīmes:

;)))  =)
LOL ROFLMAO
WTF? OMG
:P   :-*

Kad pārējie redzēja, ka nekas ļauns nenotiek ar to, kas pietuvojas kokam, tie arī apskatīja dēmonu vēstījumu. Priede tika atzīta par rudens drūmuma nesēju, un tika nolemts līdz ziemai tai netuvoties.

Visi zvēri momentāli paslēpās no skaņas avota kur nu kurais varēja. Pēc neilga brītiņa savādā balss apklusa. Bailīgi būdami, tie steidza saukt palīgā savu drosmīgo lāci Šustriku, lai tas ir tuvumā, ja nu šīs briesmas atkārtojas. Šustriks bija knapi pamodies, kad pēkšni viņa mājoklis piepildījās ar maziem zvēriņiem un vēl pa kādam putnam, kas vienlaicīgi mēģināja izklāstīt notikušo. Šustrika galvā tas viss tika atpazīts kā skaņa: “ŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠ...”

Ignorēdams lielo jezgu ap sevi, potenciālais dienas varonis izvilkās ārā no savas migas, lai veiktu ikrīta staipīšanos. Kad pārējiem bija apnicis bļaustīties, tie pieklusa un beidzot lācis varēja skaidrāk saklausīt, kas tad īsti noticis. Par laimi pārējiem, šī bija viena no Tām dienām. Nu – tām dienām, kurās Šustriks īpaši nedomā par to, ko dara, un nedara to, ko domā. Tieši tādēļ lācis droši devās uz vietu, kur atskanēja dīvainā cilvēka balss. Balss bija atkal dzirdama, bet nevienu cilvēku tuvumā redzēt nevarēja. Šustriks braši devās skaņas virzienā un pēc viena soļa skaņa norima, uz ko reaģēdams, Šustriks momentā apstājās un sāka smieties – viņam sāka kutēt pēda. Aiz patīkamajām sajūtām lācis sāka dejot, bet līdz ar to arī skaņa pastiprinājās. Kad lielais dejotājs apstājās un palūkojās uz zemi, kur viņam sāka kutēt pēda, tas ieraudzīja savādu mirgojošu kastīti, kura izdala cilvēka balsij līdzīgas skaņas. “Kas ir acīm saskatāms, tas jāpatausta!”, nomurmināja lācis un iedomājās, ka manta varētu būt trausla un tādēļ jāņem uzmanīgi. Bet šī bija Tā diena. “Maigais” Šustrika ķepas tvēriens salauza savādo kastīti, par ko Šustriks saskuma. Bet visā mežā valdīja prieks un lācis tika godā celts.

“Bet kas gan tas tāds bija?”, visu atlikušo dienu prātoja lācis, turēdams rokā nedaudz iedragātu, bet atmiņā lielas pēdas atstājušu mobilo telefonu.

Kas gan Šustrikam padomā? Kas par steigu? Viss taču šķiet tik mierpilns. Šī steiga nebija parasts centiens uz kaut ko paspēt laikā. Tā bija panika. Panika, jo jau bija par vēlu. Tieši šodien apritēja otrs gads, kopš Šustriks uzdāvināja savai draudzenei pļavā saplūktās puķes, kas bija kā draudzēšanās uzsākšanas simbols. Ja tik kāds to viņam atgādinātu… Tad būtu pavisam jauki, jo lācis blandījās apkārt meklēdams savā galvā to atmiņu drusku, kas šo dienu padara īpašu.

Tā kā viņš īsti neatcerējās, kas viņam būtu šodien jādara, viņš sāka darīt lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ bija aizkavējušās. Lācis atdeva senu parādu pūcei – tas bija kārkla zars, kuru Šustriks reiz aizņēmās, lai pakasītu muguru. Nācās arī samaksāt bebra kungam par dusmu lēkmē izjaukto māju. Tā pienāca vakars un bija kārta atdot parādu Ļenai – tā bija sudraba ķēdīte, ko kāds cilvēks reiz mežā pazaudēja un Ļena to atrada. Šustrikam tajā brīdī obligāti vajadzēja šo ķēdīti aizņemties, lai viņš varētu izskatīties svarīgs, kad uzrunā citus meža iemītniekus. Šustrikam par pārsteigumu Ļena nebija mājās. Viņa tā pat kā lācis blandījās apkārt pa visu mežu un nevarēja saprast, kāpēc šī diena liekas īpaša. Beigās abi satikās pie lielās egles meža malā, kur var vērot saulrietu. Tikai ieraugot viens otru viņi atcerējās, kas šī ir par dienu un nolēma vairāk tādas dienas neatzīmēt – pārāk tukša māja pēc tam paliek un pats izbesījies.

Lai varētu tā kārtīgi sakoncentrēties uz dzejoļa gudrošanu, lācis sāka iet, kur kājas nes, neskatoties zem tām. Tā nu sākās dzejoļa rindiņu tapināšana:”

Bez tevis saule neuzlec
Un medus ātri paliek vecs
Vairs spalva nespīd tā kā agrāk
Un pantiņi prasās garāki…

Ehh. Patiešām prasās garāki. Kas tad tas par dzejoli?”
Šustriks izgāja ārā no meža, kur visa apkārtne tam likās brīvāka un pavirzīja viņa domas citādāk:”

Kad lācim patīk lapsa,
Tad lācis galvu kasa,
Jo nevar pateikt viņai to,
Ko tajā brīdī pārdzīvo.”

Šustriks jau nebija tāds ļoti neapķērīgs un izskatās viņš tomēr samērā gudrs, bet ilgi neko savā prātā viņš paturēt nespēja. Gāja tālāk…:”

Es tagad dzeju domāju
Un tapēc neko neēdu
Bet vēders saka ‘ēēē’
Un tāpēc mani biedē.

Vai! Tas jau galīgi par Ļenu nesanāca. Ir jāsakoncentrējas!”
Šustriks atkal pietuvojās mežam, lai iestiprinātos ar mežmalā augošajām avenēm. Pēc iestiprināšanās tapa viņa labākais dzejolis, ko viņš tā arī skaļā balsī skaitīja:”
Gar tavu māju ejot,
es vienmēr apstājos,
ziņkārīgi apskatos,
kā tu māju tīrot dejo.
Tas manām acīm dikti tīk,
pa kauliem tirpas sāk skriet.
Vai satiksies ar mani rīt?
Vai vēlēsies ar mani diet?”

“Vai dieniņ! Man nemaz i nelikās, ka tu pret mani tā attiecies, Šustrik. Protams! Satiksimies rīt! Tik pateikšu citiem, kur būšu, lai mani rīt nemeklē”, sajūsmā iesaucās vilcene Petra.

“Dzejoļi ir jādomā klusu…”, pie sevis nodomāja Šustriks un sāka jau domāt atrunas, kas varētu viņu izvilkt no šīs ķezas.

Garām C mežam lēnām skrēja alnis Rūdijs, kurš nejauši sadzirdēja Šustrika skaļos ņurdienus, kurus lācis izdalīja rokot zemi. Rūdijs un Šustriks bija pazīstami kopš bērnības un savā laikā arī bija labi draugi, neskatoties uz atšķirīgajām interesēm.
Pieskrējis pie centīgā lāča, Rūdijs to uzrunāja ierastajā manierē: “Jõ Šustī, veco zēn! Kā dzīvojies?”
Šustriks satrūkās un atdauzīja galvu pret alas griestiem. Viņam šī balss it kā likās pazīstama, taču smadzenes tajā brīdī bija pārāk aizņemtas ar citām domām un necentās balsi atpazīt.
Šustriks vēl neaplūkojis pienācēju sāka bilst – “Kā lai tev to pasaka…” – pagriezās pret Rūdiju – “ .. E? Wow wow wow. Vai nu man rādās, vai arī tas tiešām esi tu, Rū, vecais krabi?”
Rūdijs, protams, bija priecīgs, ka viņu atpazina: “Tieši tā! Tas ir es… Bet paskat kā tu esi izaudzis! Balss ar tāda nopietnāka. Bet vai tad tu nedzīvoji citā vietā?”
Te nu Šustrikam smaids no sejas pazuda: “Jā. Vēl pagājšnedēļ dzīvoju citur, līdz ugunsgrēkam.”
“Kādam, kādam grēkam?”, jautāja Rūdijs, jo nebija nekad dzirdējis par ko tādu.
“Ugunsgrēkam.”, bēdīgi norūca lācis, “Tas ir tad, kad nodeg mežs un nav vairs, kur palikt. Tāpēc arī nācās pārcelties uz C mežu”.
Rūdijs vēl nespēja aptvert dzirdēto: “Tu gribi teikt, ka uz brīdi tev nebija māju? Tas ir tā, ka tu ej un nezini, kur ir jāiet atpakaļ? Vai arī tā, ka citi saka ‘Ej mājās’, un tev nav kur iet?”. Izmisīgie alņa saprašanas centieni Šustriku uzjautrināja, jo tas viņam atgādināja bērnību, kad Rūdijs par katru jauno lietu uzdeva kaudzi ar jautājumiem, tos atkārtojot, pārfrāzējot un neļaujot uz tiem atbildēt.
Šustriks: “Jā, jā, jā. Tas ir tā, ka nav, kur dzīvot.”
“Bet paklau! Nāc pie mums! Mums mežs ir liels, ēdamā daudz, ogas tur tā pat neviens īsti neēd. Būtu tev pilns vēders, un forša kompānija! Ko teiksi?”, ar sajūsmu piedāvāja alnis.

Šustriks jau bija gatavs lekt gaisā aiz prieka, sadzirdēdams šādu piedāvajumu, taču atcerējās, kā beidzās viņa lēciens dzimšanas dienā un nolēma labāk nelekt. Taču sajūsmu par piedāvājumu tas nemazināja. Vienīgi kādā brīdī viņam gar acīm nozibēja nesenais notikums, kur viņš sajutās vajadzīgs un spēja glābt citus. Šustriks palūkojās visapkārt uz to, kā citi zvēri cenšas iekārtot savus mājokļus un viņš saprata, ka vēl jo projām viņš ir vajadzīgs.
“Man ir grūti tev to teikt, Rū, bet es tev atteikšu. Es tikai tagad apjautu, ka es vairs neesmu viens liels lācis, kurš var darīt to, kas tik ienāk prātā. Šie zvēri, ar ko esmu kopā, ir mana ģimene un pie ģimenes es arī turēšos. Turklāt man ir arī draudzene.”, skaļi un ar lepnumu noteica Šustriks.
Rūdijs jau arī bija gana pieaudzis, lai saprastu Šustrika nostāju: “Labs i’. Ka jau nu tā, tad dzīvo vesels un rūpējies par savējiem! Tik kādreiz vari atčāpot pie manis ciemos. Es dzīvoju netālu – iesi, gar strautu pret sauli un tur arī būs mans mežs. Manas mājas.”

Tā nu noslēdzās īsā, bet tik ļoti svarīgā tikšanās reize, kas lācim lika apjaust, kas viņš ir un cik svarīgi ir justies vajadzīgam.

Vien sīlis Dzenis nejutās mierīgi. Par viņa vārdu nevajadzētu brīnīties, jo tā viņu iesauca vilks Haris, kuram allaž ir bijušas problēmas ar putnu atpazīšanu. Dzenim bija sajūta, ka kaut kas nav kā nākas un tas pacēlās virs meža, lai aplūkotu apkārtni. Kaut ko tādu viņš redzēja pirmo reizi – liels, melns mākonis cēlās no meža otras malas. Negribēdams pārējos lieki uztraukt, tas klusi pielidoja pie Šustrika un teica: “kh khmm. E e es atvainojos, o varenais…”
Šustriks uz brīdi pārtrauca ķepu kasīšanu un pievērsās Dzenim: “Nu? Tu gribēji manas ķepas pakasīt?”
Dzenis sabijās, bet vienalga turpināja: “Tur, nu … meža otrā malā. Tur mākonis. Melns!”
Šustriks ne īpaši izbrīnīts: “E? Kas par mākoni? Lietus būs? Ehh.. A es jau tā sapriecājos, ka forša diena būs.”
Dzenis palielinot skaļumu: “Tas ne lietus mākonis! Liels, melns un nāk no meža!”

To sadzirdēja Ļena, kura uz šo mežu bija ieradusies, jo, dēļ tāda pat mākoņa, bija spiesta pamest iepriekšējo mājvietu. “Tas ir ugunsgrēks!” viņa teica. “KKkkOOoo?” visi zvēri reizē iesaucās. Ļena neļāvās apjukumam un teica, lai zvēri ar visām ģimenēm dodas uz strauta otru pusi. Šustriks ieraudzīja satraukto Filu, kurš centās stumdīt savus mazos bērnus uz strauta pusi, un saprata, ka šī ir tā diena, par ko viņam reiz pareģoja pūce, zīlēdama pēc burbuļiem medus burkā. Toreiz tā pareģoja, ka kādu dienu Šustrikam būs iespēja glābt meža iemītniekus. Šī bija viena no retajām reizēm, kad lāča atmiņa viņu nepievīla un viņš sāka nest pāri strautam tos dzīvniekus, kuri paši to nespēja.

Tā zvēri no attāluma žēli noskatījās kā sadeg viņu mājas. Tajā brīdī tie nezināja, kurp tālāk doties, bet atpakaļceļa nebija.

Kas to būtu domājis, ka otrā meža galā cilvēki nenodzēsīs ugunskuru?

Kādi tik brīnumi tajā mežā nemētājās: visādi apģērbu gabali, apavi, dažādi ēdamie un, protams, arī dzeramie. Un viens šāds dzeramais īpaši piesaistīja lāča uzmanību. Tas atradās skaistā stikla pudelē, kas stāvēja uz celma. Rīta saule caur zariem laužoties to izsspīdēja un padarīja tik skaistu, ka Šustrika mākslinieciskā dvēsele uzreiz šo daiļo, slaido pudeli iemīlēja. Tajā pat brīdī Šustriks devās tuvāk šim mākslas darbam ar vienu domu: “Kas tas tāds ir? Man tas ir jāpagaršo!”. Iesākumā nedaudz bailīgi, bet pēc tam jau drošāk, līdz tika iztukšota brūvētā dzēriena pudele. Lācis, protams, ļoti apmierināts ar rezultātu devās tālāk meža apgaitā.

Pēc aptuveni pusstundas apgaitas Šustriks satika stirnu Žizeli. Viņa bija lāča bērnu dienu simpātija. Tā kā Žizele izauga lielāka ātrāk, nekā Šustriks, viņiem nebija īsti lemts būt kopā, un tādēļ tagad Šustriks ir kopā ar Ļenu. Bet šajā rītā (dzēriena iespaidā) Šustriks paskatījās uz Žizeli nedaudz citādāk, nekā parasti – slaidas kājas, smalks purniņs, cērtama! Vārdu pa vārdam un Žizele apvārdota – tik spēcīgs bija Šustrika šarms. Viņi devās romantiskā pastaigā.

Šustrikam par nelaimi, tur pat netālu uz to visu noskatījās Ļena, kura zināja par lāča bērnības simpātiju, bet nezināja par izdzerto alu. Patiesībā vienīgais, kurš zināja par īsto alus iedarbību bija vilks Haris. Šustriks mēģinādams izrādīties Žizelei sāka kāpt visos kokos pēc kārtas. Tā lācis vēl ne reizi nebija uzvedies. Visi, kas to redzēja, saprata, ka nav labi, jo Šustriks pat atņēma ezim Gatim uz adatām uzdurto pusžuvušo, negatavo ābolu, lai to uzdāvinātu Žizelei. Ļena jau sāka nojaust, kas par lietu, jo Haris līdzīgi aplidoja viņu, kad viņš bija atbildīgais par meža apsekošanu pēc masu pasākumiem, taču viņa vienalga gatavoja mīklas rulli, ar kuru mācīt Šustrikam manieres, līdz pēkšņi lācis saļima, pakrita un sadauzīja galvu pret celmu. Sitiens nebija liels, bet ar to pietika, lai lācis zaudētu samaņu. Kamēr lācis bezsamaņā, zvēri nonāca pie slēdziena, ka Šustriks tā darīja ne pēc brīvas gribas.

Šoreiz lācim viss beidzās samērā labi – ar sāpošu galvu un nedaudz apbružātu sirdsapziņu, bet kas zin, kā tas būtu beidzies, ja kritiens to neapturētu?..

Pa to laiku Šustriks veica savu ikrīta procesiju – sejas mazgāšana mežmalas upītē, mutes tīrīšana ar jaunas eglītes zaru, muguras kasīšana pret lielo priedi un laiska izstaipīšanās. Visa procesa noslēgumā Šustrikam vajadzēja iegulties pļavā un pasmaržot puķītes, bet ne šorīt – pēc nakts lietus pļava bija slapja, ziedi salijuši un smaržas nekādas. Lācis jau automātiski šo dienu norakstīja un vairs nezināja, ko darīt. Viņš pats bija par savu dzimšanas dienu aizmirsis. Tas, protams, nebūtu noticis, ja viņam būtu modernais PDA (Pieres Dauzīšanas Aparāts), kas nozīmīgos datumos iebliež pa pieri, lai atgādinātu. Tad nu Šustriks sāka prātot, ko šajā dienā iesākt. Būdams vienīgais lācis mežā, viņš varēja atļauties darīt ko vien viņš grib un nejusties par to vainīgs. Vienu reizi tas pat uzspļāva vilkam Harim, sakot, ka tā ir lāča labā griba, un Haris pat bija pateicīgs par šo mitro žestu.

Kad zvēri bija sagatavojuši vareno dāvanu, tie gāja meklēt lielo, spalvaino jubilāru. Kad Šustriks ieraudzīja visu zvēru baru tuvojamies ar kādu ezim līdzīgu objektu, viņa ceļi sāka trīcēt, ausis pieplaka un spalvas uz muguras sacēlās stāvus. Šustrika nelāgo garastāvokli šis skats tikai pasliktināja. Viņš vienkārši apsēdās un sastinga, jo nezināja, kas zvēriem ir padomā. Vai viņu taisās nolaupīt? Diez vai – liels un smags taču. Vai ezītis Fils ir nomiris? Diez vai – vēl vakar ābolu Šustrikam uz adatām atnesa, dungodams Stībeļa gabalu “Bugi”. Te pēkšņi visi zvēri sāka dziedāt “Happy birthday to you”. Šustriks sākumā lūkojās apkārt, vai viņam tuvumā ir vēl kāds, kam šī dziesma būtu veltīta? Neviens tuvumā nebija. Bēdīgais ģīmis vienā mirklī kļuva priecīgs un lācis aiz priekiem palecās gaisā, izvicināja pakaļkājas un neveiksmīgi piezemējās uz dibena. Šī patiešām bija neveiksmīga diena lāča dzīvē. Medus uz kociņa bija vienīgais prieka avots, kas lācim bija atlicis.

Šustriks nolēma neslaistīties un sāka bezjēdzīgi staigāt pa mežu. Viņš vienkārši gribēja izskatīties aizņemts. Kā jau visos normālos mežos, arī šajā cilvēki bija atstājuši atkritumus aiz sevis. Šustriks ieraudzīja kādu nesen pamestu piknika vietu, piegāja tai klāt un sāka pētīt tur atstātos objektus. Cenšoties pacelt traukam līdzīgo balto priekšmetu, Šustriks saspieda vienreizējās lietošanas plastmasas glāzīti starp savām ķepām. Tas nebija patīkami, jo šī darbība lika tam justies vainīgam. Nākamais izpētes objekts bija tāds spīdīgs, krāsains, daudzslāņains, taisnstūrains objekts. Cilvēki to sauktu vienkārši – žurnāls “Klubs”. Lielajam lācim ļoti patika tas, cik krāsains tas bija.

Uzpūta vējš un žurnāla lapas sāka plīvot tajā. Žurnāls atvērās 46. lappusē, kur pa visu labo atvērumu bija Rīgas cirka reklāma. Programmas nagla – lācis uz divriteņa. Šustriks momentāli piecēlās uz pakaļķepām ar šokētu sejas izteiksmi (cik vien šokētu sejas izteiksmi lācis varētu parādīt) un pie sevis nomurmināja: “Viņam ir šorti…”

Šī atziņa lika Šustrikam sajusties neērti, staigājot ar pliku dibenu pa mežu katru dienu. Tā nu šis meža ģēnijs sev uzmeistaroja šortus no dažām šī paša žurnāla lappusēm. Viņš pēkšņi sajutās ļoti daiļš, lai arī nebija tik ērti, cik izskatījās. Protams, šis krāsainais aksesuārs bija jāparāda arī citiem meža iemītniekiem.

Šustriks aizgāja uz pļaviņu, kur visi savējie zvilnēja. Zvēri sākumā nesaprata, kas Šustrikam tur pielipis. Bet kad lielais, lepnais lācis tiem pietuvojās, tie sāka klusībā pie sevis smīkņāt. Lielie smiekli bija jāslāpē, lai nesadusmotu lielo ķepaini. Varētu padomāt, ka viņiem nepatika lāča jaunais stils, bet šis nebija tas gadījums, jo tā nu bija sagadījies, ka lācis bija izveidojis šortus tieši no tām žurnāla lapām, kur kāda sieviete demonstrē savu kailo ķermeni. Zvērus tas uzjautrināja, jo šis attēls ļoti atgādināja dāmu, ar kuru mežzinis bieži apmeklēja mežu dejošanas nolūkos (vismaz tā zvēriem likās).

Ko nu darīt? Nokaunēties, vai smiet visiem līdzi? Šustriks bija pārāk lepns un nespēja pats par sevi pasmieties. Atlika vienīgi pie sevis nomurmināt: “Mjā Šustrik. Smuks tu neesi, bet muļķis gan!”

Visa šī jezga nebūtu sākusies, ja bebrs mācētu lasīt, jo uz koka bija skaidrā latviešu valodā ieskrāpēts mizā “Šustrika koks! Ņetrogai!”. Pārējie meža zvēri vairs nezināja kā pusē lai nostājas, jo viņi zināja, ka Džordans nemāk lasīt, bet pret Šustriku nostāties arī tie nevēlējās. Dilemma, tā teikt. Ļena saprata, ka savā ziņā viņa arī šajā jezgā ir iesaistīta un tā sasauca visus zvērus uz kopsapulci, lai tiktu galā ar šo situāciju. Šustriks ieradās ar boksa cimdiem, Džordans ar konfekšu asortu kasti. Neviens nebija vēl bildis ne vārda, jo visiem bija bail no Šustrika slavenā kreisā āķa.

Ieraugot konfekšu kasti, Šustriks pasmaidīja un skaļi teica: “Džordžī! Ko tu vari teikt savai aizstāvībai?”
Džordans trīcošā balsī iepīkstējās: “Piedod Šus. Es vairs tā nedarīšu. Še! Es tev konfektes atnesu!”
Šustriks aizdomīgi: “Ar ko tās ir?”
Un tad Džordans apgrieza kasti otrādi un skaidri izlasīja “Ar ķiršiem, vaniļas pildījumu un karameli, a kas?”

Tās arī bija nabaga Džordana melīgo zobu beigas.

The End.