Izskatās tas šādi:

Tad, kad pirmo reizi parādījās Lensbaby produkti, man baigi iepatikās tās muļķības, ko ar šiem objektīviem varēja izdarīt, vienīgi iesākumā bija pieejams tikai šāds modelis, ar kuru ir ļoti grūti precīzi nofokusēt, taču nesen pamanīju, ka tagad šie objektīvi ir evolucionējuši un nu piedāvājumā ir arī ļoti jēdzīgs variants pieejams. Tā kā tagad laiks ārā uzlabojas, saules paliek arvien vairāk un velosezona ir sākusies, tad varēšu braukāt apkārt un fotografēt visu, kas pagadās.

Šis ir mans pirmais mēģinājums:

Šie filtri pēc būtības ir lēcas, kas samazina minimālās objektīva fokusēšanās distanci, līdz ar to – visādas lietiņas var nobildēt tuvāk, nekā ierasts, piemēram..

bez close-up filtriem:

ar close-up filtriem:

Kur tas varētu noderēt? Puķīšu bildēšanā :) Vēl jau arī varētu mēģināt nobildēt kādu aci, bet to tad kaut kad nākotnē.

Kāpēc man gribas ziepīti?
Lai varu to nēsāt līdzi praktiski visur, jo spoguļkameru visur līdzi nepaņemsi.

Kāpēc tieši šis aparāts, nevis jebkāds cits/jauns ziepītis?
Tāpēc, ka:

• šim aparātam ir zems trokšņu līmenis, salīdzinot ar citiem ziepju traukiem;
• tas ātri ieslēdzas;
• tā radītās bildes ir ar manai acij tīkamām krāsām;
• tam ir ilgs darbības laiks ar vienu uzlādi (pēc papīriem 580 kadri)

Kāpēc Pēteris to pārdeva, ja jau aparāts ir tik labs?
Tāpēc, ka Pēteris nopirka sev jaunu, bet par to viņš gan jau pats pastāstīs.

Viena no pirmajām bildēm, ko uztapināju ar šo aparātu:

Mana Nikon D50 noskrējiens – 16231
Gandrīz kā jauns :)

• Nedrīkst griezt cilvēkiem kājas nost. Vienmēr cenšos kadrējot koncentrēties uz galveno objektu un ekstremitātes neievēroju, kā rezultātā ļoti daudzi kadri ir metami tieši dēļ nogrieztiem kurpju purngaliem, vai arī no kadra izlecošām rokām.
• Bildējot portretu, ir jāfokusējas uz cilvēka acīm. To laikam daudzi tā pat zin, bet es nezināju. Pāris dienas atpakaļ vajadzēja sabildēt visus kora Sonore dziedoņus dziesmusvētku pieteikumu anketām. Tad arī ietrennējos fokusēties uz acīm un rezultāts ir patīkams.
• Ja ir laiks padomāt, pavērtēt, tad nevajag steigties! Vajag pateikt sev “STOP! Padomā!” Vismaz no tipiskajām kļūdām tā var izvairīties.
• Modelis ir cilvēks, kas ir gatavs pagaidīt, kamēr tiek skrūvēti slēdža ātrumi un diafragmas atvērums, ja rezultātā bilde būs labāka.

Shutter.lv censoņu vidū reizēm atskan prātojums, ka slēdža nospiešanas brīdī rodas kadrs, kas pēcapstrādē var pārtapt par fotogrāfiju. Es tam tā pilnībā nepiekrītu. Protams, ir daudzi kadri, kuriem patiešām ir nepieciešama pēcapstrāde, lai tos varētu rādīt publiski, taču man labāk patīk ideja par to, ka katrs slēdža darbības rezultāts var rezultātā būt fotogrāfija, ja pirms tam pie tā sagatavošanas ir gana strādāts un ir sava doma tajā kadrā ielikta. Un lai tik pamēģina kāds man teikt, ka tas nav iespējams!

Kas attiecas uz ainavu bildēšanu, komentārs “tā jau labi, tikai mākoņus prasās citus” man liek iekšēji vārīties.

Tā kritiski sanāca. Par labajām lietām citreiz :)

Viss notika Vaidavas kultūras namā un sākās ar lekciju pie Gundegas Deģes par Photoshop izmantošanu bilžu apstrādē. Tur uzzināju ļoti svarīgas lietas – kā vieglāk veikt ādas tonēšanu, attēlu sapludināšanu, make-up pielikšanu, u.c. Tā kā ar Photoshop neesmu īsti uz “Tu”, tad man ļoti pamācoša bija lekcijas daļa par slāņu izmantošanu attēla apstrādē. Es iepriekš biju mocījies, strādājot ar to pašu nabaga Background slāni, veicot uz tā darbības, tad Undo, tad atkal kādu darbību, tad atkal Undo, kad kas nesanāk.

Pēc lekcijas un nelielas pauzes sākās lielā fotografēšana. Cilvēku bija daudz, bet sākumā aktivitāti tie īpaši neizrādīja. Tad daži pieredzējušie sāka šaut un mērīt uzkrāmēto studijas gaismu dotos efektus un maisam gals bija vaļā. Zibšņi uz visām pusēm un viss čiki-puki. Man nepatika bildēt to lielo studijas inscinējumu, jo tā bija gatavā laimes spēle – studijas zibspuldzes palaidās no fotogrāfu zibspuldzēm un to uzlādei bija nepieciešama gandrīz sekunde. Attiecīgi – kurš trāpa uz uzlādētām zibspuldzēm, tas ar smaidu lūkojas fotoaparāta monitorā, lai secinātu, ka kadrējums nav labs un vajadzētu mēģināt vēl!

Sataisīju lērumu bilžu. Dažas ir labas (vismaz man tā liekas). Pagaidām apstrādāju tikai divas.

Diēta (Natālija)

Acis (Liene)

Svētdien, kad braucu mājās, sāka spēcīgi snigt. Viss skaidrs – jāturpina plenērs mežā!

Centīšos tuvākajā laikā vēl kādu izteiksmīgu bildi izvilkt no lielā krājuma.

Ceru, ka iegūšu vērtīgu pieredzi, pabildējot kopā ar cilvēkiem, kuri sevi sauc par fotogrāfiem un paklausoties gudru cilvēku lekcijas. Būs tur arī četras modeles un divas studijas. Varēšu pašpikot, ko un kā man darīt ar savām gaismām. Sevi es varētu saukt par fotoākstu, nevis fotogrāfu, jo tā nopietni tai lietai neesmu piegājis un man arī nedaudz trūkst mākslinieciskās iztēles, kas manuprāt ir ļoti nepieciešama, lai radītu patiesi labus darbus – ir jāmāk iztēloties vēlamo rezultātu un ir jāzin, ko es gribu bildē redzēt.

Visādā ziņā esmu priecīgs, ka izdomāju pieteikties šādam pasākumam un ceru, ka tas izdosies godam.

Šodien būs attīstības pārrunas darbā. Centīšos uzstādīt sasniedzamus mērķus, lai nākamgad nav jāskatās ar nožēlu uz iepriekšējo gadu, jo uzstādītie mērķi nav sasniegti.

Protams, man tādu nevajag, jo tāpat pēdējā laikā bildēju reti un vēl ir daudz jāmācās, lai no tā paša D50 Nikona dabūtu ārā pašu labumiņu (tā teikt, lai nosmeltu krējumu). Bet kamōn! Man taču vienmēr gribas to, ko man nevajag. Tāpēc arī lūdzu, lai jūs man uzdāvinātu to D300 kameras ķermeni. Pretī došu savu D50 ar KIT objektīvu, IR filtru, CP filtru un platu smaidu. Varbūt pat samīļošu!

Priecīgus svētkus! Brauciet uzmanīgi – ceļi pilni ar dzērājiem.

Tad vēl es nejauši papildināju sava hobija atbalstošo aprīkojumu, iegādājoties divas zibspuldzes (_studio el cheapo_), kurām nāca līdzi statīvi, softbokši un lietussargi. Rezultātus var redzēt manā flickr bilžu straumē. Jāteic, ka tā gaismu padarīšana ir tik interesanta, ka gaismas ātri vien tika aizvestas uz darbu, kur mēs ar Pēteri ik pa laikam izmēģinam kādu ideju, kas iešaujas prātā.

Pagaidām vienīgais trūkums ir tāds, ka nav fona audeklu. Ja kāds zin, kur var iepirkt labus un ne īpaši dārgus fona audeklus, tad lūdzu neklusējiet – klusums biedē!

Viens no pirmajiem mēģinājumiem:

Šodien tika nomainīta mana laptopa klaviatūra, jo daži taustiņi bija jāsāk spiest ar papildus spēku, kas rada ļoti lielas neērtības, kad gribas uzrakstīt “Man garšo kūka”, jo burts k ir jāspiež ar īpašu attieksmi. Tagad vienīgais vecuma apliecinājums laptopam ir nobružātās novelcenes un novecojušie parametri, bet tā citādāk – laptops kā jauns!

Update: Pēteris ir arī uzveidojis video!!!

I’ve got an old SB600 that had a fail to bounce issue (as in failed to bounce off my shoulder then off my knee then off my boot – bang).

Re, kur jaunā spēļmantiņa:

(šauta ar Nikkor AF 80-200mm f/2,8 )

Tūlīt pat ķēros klāt pie pirmajiem testa šāviņiem. Jāteic, ka taisnība bija apskatu rakstītājiem – ir viena “fīča”, pie kuras ir jāpierod. Tas ir rotējošais fokusēšanas gredzens, kurš pie autofokusa darbības rotē, raujoties ārā no pirkstiem, kas tur pieķērušies.

Protams, arī paraudziņi:

17mm, f/2,8:

50mm, f/2,8:

MAN PATĪK!

Cenas ļoti līdzīgas. Tamrons īsāks, bet konstants f/2,8. Nikons universālāks, garāks. Garajam galam man itkā ir Nikon 80-200 f/2,8, kas ļoti labi sevi parāda darbībā. Gribējās kaut ko labāku platajam/vidējam galam, nekā KIT 18-55 objektīvu. Abi augstākminētie ir asi objektīvi. Tad ko man ņemt?