HNY!

Happy New York!!!

komentāru nav

Ko es gribu Ziemassvētkos?

Nenoturējos un ļāvos kārdinājumam palasīt par Nikon D300 spoguleni. Bāc! Nu tā taču nedrīkst darīt ar cilvēkiem! Nikon ir uzražojis tādu spoguleni, par kuru cilvēki to vien saka, ka tā rūūlzzz, the best i’ve ever had, u.t.t.

Protams, man tādu nevajag, jo tāpat pēdējā laikā bildēju reti un vēl ir daudz jāmācās, lai no tā paša D50 Nikona dabūtu ārā pašu labumiņu (tā teikt, lai nosmeltu krējumu). Bet kamōn! Man taču vienmēr gribas to, ko man nevajag. Tāpēc arī lūdzu, lai jūs man uzdāvinātu to D300 kameras ķermeni. Pretī došu savu D50 ar KIT objektīvu, IR filtru, CP filtru un platu smaidu. Varbūt pat samīļošu!

Priecīgus svētkus! Brauciet uzmanīgi – ceļi pilni ar dzērājiem.

trīs komentāri

Karš par svaigu gaisu

Droši vien, ka liela daļa no jums, kas šo lasa, ir smēķētāji un attiecīgi jums tas varētu arī nebūt saprotams, vai arī aktuāli. Taču man tā smaka ļoti nepatīk! It sevišķi, ja tā ir lēto cigarešu smaka un vēl pie tam mājas kāpņu telpā. Ir man tādi “jauki” kaimiņi, kuri uzskata, ka smēķēt kāpņutelpā ir normāli. Pagaidām vēl man nav izdevies pieķert, kurš to dara. Es pat uztaisīju izdrukas ar zīmi “Smēķēt aizliegts” un izrāvumu no likumdošanas par to, ka smēķēt daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās ir aizliegts.

Iepriekšējo reiz šāda zīme palīdzēja. Šoreiz izskatās, ka cilvēkiem šī zīme neizraisa nekādu diskomfortu un tie spēj ar to sadzīvot, stāvot tai blakus ar cigareti zobos.

Vai tiešām man nav lemts normāli elpot?

astoņi komentāri

Jau atkal par izglītību

Šorīt braucu trolejbusā un prātā apskatīju domu ķēdi – reversās inženierijas CV. Neatceros vairs, kādā sakarā, bet apdomāju to, ka daudzi cilvēki mūsdienās pieļauj vienkāršas kļūdas gramatikā, rakstot dažādus vārdus nepareizi. Tad es turpināju domu ar to, ka šie cilvēki droši vien ir pabeiguši vidusskolu tāpat kā tie, kuri māk rakstīt. Šī pieņēmuma rezultātā radās atziņa, ka ieraksts par vidējo izglītību CV nav viennozīmīgs un, pieņemot darbā cilvēku, ir svarīgi uzzināt, ar kādām sekmēm cilvēks vidusskolu ir pabeidzis. Tālāk jau manas domas virzījās uz augstāko izglītību, kuras nozīme ir citādāka. Kaut ko domāju, domāju un izdomāju, ka ar viena specifiska novirziena izglītību var arī nepietikt, lai visu dzīvi būtu priecīgs un strādātu savu iemīļoto darbu. Ja nu rezultātā izrādās, ka tu neesi īsts šī virziena lauznis un turpinot darīt savu darbu, tu neļauj izpausties tai jomai, kas tevī snauž un reizēm cenšas izrauties uz āru? Beigās man prātā radās sekojošs izglītību apkopojums, ar kuru varētu pietikt, lai kādu laiku varētu mainīt profesijas, ja kaut kas nepatīk:
Programmētājs, pavārs, ekonomists un pabļiks riļeišens.

Kāpēc tieši šādas jomas? Programmēju es pašlaik, taisīt ēst es labprāt iemācītos, ekonomists esmu ļoti slikts – vajadzētu to labot, un pēdējais ir tāpat vien – gan jau noderēs.

Tikko atcerējos, ka šī domu ķēde attīstījās pāris sekunžu laikā, kad ieraudzīju izkārtni “Apbedīšanas salons”, jo šai izkārtnei “D” burts bija tāds nokarājies un tad es atcerējos, ka ir cilvēki, kas šo vārdu raksta kļūdaini: “abbedīšanas”, “abedīšanas”.

Viva la latviešu valoda!

viens komentārs

Atskaite par padarīto

Pēdējā mēneša laikā esmu beidzot uzrakstījis savu prakses atskaiti, kura bija jānodod septembrī. Vairs īsti nemīlu augstskolu, jo palicis tikai maģistra darbs, kuru tik ļoti negribas rakstīt, ka vēl neesmu sācis un jānodod ir janvārī.

Lasīt tālāk... četri komentāri

Iepriekšējie raksti

Nākamie raksti