Jūra

Gar krastu, ko skalo ūdens – Tā skalojas mana sirds,
Es eju ar paceltu galvu
Pret debesīm lūgdamies.

Vai labu no ļauna man atsķirt
Būs iespējams šodien vai rīt?
Vai gars tik tīrs man būs,
Lai es spētu to pamanīt?

Un arī ja to es jau spētu
Vai justu es starpību
Starp “varbūt”, “diez vai”, “noteikti”
Un “es vienkārši to zinu”..

divi komentāri

Cilvēka draugs #1 - Tikšanās.

Ernests. Mazs zēns, kura domu dziļums bija tik pat iespaidīgs kā alai, no kuras atbalsi nav iespējams sagaidīt. Savās domās Ernests bija vientuļš, jo vienaudži nesaprata, ko viņš saka, un pieaugušie viņu uzskatīja par mazu puisēnu, kurš ir saklausījies gudrības no vecākiem cilvēkiem. Vienīgais, ar ko Ernests varēja nopietni parunāties, bija cilvēks, pie kura viņš dzīvoja – viņa vectēvs. Par to, kur ir puisēna vecāki, vectēvs neko neteica, jo uzskatīja, ka Ernests vēl ir pārāk mazs, lai to saprastu.
Pēc kārtējās dienas skolā Ernests devās savā ikdienas apgaitā pa pilsētu. Viņa apgaitas maršruts vijās cauri pilsētas zaļākajām vietām – parkiem, nomaļām alejām, pļavām pie pilsētas robežas, kur vēl mājas nebija saceltas. Bet tieši šajā dienā, ejot cauri parkam, puisēns sajuta ko nebijušu – tās bija domas, svešas domas. Domas nāca no nūjai līdzīga plika zara, kas bija atstutēts pret koku. Pieejot nūjai tuvāk, Ernests varēja skaidri saklausīt, ko nūja domā. Iesākumā puisēns sabijās, jo nekad nebija dzirdējis citas domas.
“Stāvi vien, stāvi. Tik nezinu, ko tu uz mani tā skaties. Visi citi pret mani ir vienaldzīgi, bet tu, redz, apstājies un skaties!”, domāja nūja.
Ernests sadūšojās un atbildēja: “Es to dzirdēju!”
Nūja aiz sašutuma vairs nespēja sakopot sakarīgu teikumu: “Bet kā? Nē nu pagaidi. Kam tu to saki? Dzirdēji, ko? Kas te notiek? A kāpēc es vispār kaut ko dzirdēju? Varbūt man tas tikai likās.”
“Es arī nezinu, kas te notiek, bet tu esi smieklīga nūja!”, iesmējās Ernests, saķēra nūju un sajūsmā sāka skriet pa parku.
Piekusis no skriešanas, puisēns apsēdās koka ēnā un uzsāka domu sarunu ar nūju: “Vai tev patīk zāle? Man patīk, jo tajā es varu nokrist un sasisties tikai drusciņ.”
Nūja: “Zālē es ilgi mētājos tad, kad nolūzu no sava koka. Iesākumā bija grūti pierast. Man jau labāk patika būt par koka zaru. Tad man bija tik daudz līdzīgo, ar kuriem aprunāt tos, kas iet garām, un niknoties uz putniem, kas stāv uz mums…”
Ernests: “A kāpēc tu nolūzi?”
Nūja: “Nezinu. To neviens nezin. Es tikai atceros, kā tas notika. Bija vētraina nakts un man tajā laikā bija uzaugušas lielas lapas, kuras vējam padevās kā kuģa buras. Es tādu spēku nespēju izturēt un pēkšņi attapos zemē. Mēs tādi bijām vairāki, kas neizturēja.”
Ernests brīdi klusēja un tad nāca klajā ar viņaprāt ģeniālāko tās dienas domu: “Varbūt tu gribi būt par manu draugu? Es gribētu, lai tu esi mans draugs!”
Nūja centās slēpt sajūsmu un ar jūtamu satraukumu teica: “Par draugu? Nu, man jau ikdienā nav daudz, ko darīt. Laikam jau jā.”
Ernests paņēma nūju, ielika to savā mugursomā tā, ka daļa nūjas rēgojās ārā kā zobens, un devās tālāk savā apgaitā, tikai šoreiz kopā ar draugu.

divi komentāri

Imidžs

Viens solis, otrs solis, palēciens, apgrieziens, atkal solis, pauze, skatiens visapkārt un atkal solis… Tādā modē šajā rītā pa mežu uz priekšu virzījās mums visiem zināmais meža vadonis – lācis Šustriks. Apgājis apkārt lielajai priedei, tas pēkšņi sastinga, pasmaidīja un sāka dungot kādu iedomātu melodiju, kura uz āru skanēja pavisam citādāk, nekā Šustrika galvā spēlējošais orķestris.

Lasīt tālāk... viens komentārs

Sapnis, vai skarbs māns?..

Nu jau kādu laiku Šustriks dzīvoja skumdams par Lalas pazušanu un bija pienācis laiks lācim atkal uzsākt dzīvi no jauna. Tas sāka celties no rītiem tad, kad vajadzētu celties, nevis tad, kad vienkārši neizturami gribas ēst. Arī kažoks tam bija laika gaitā pieķepis pilns ar lapām, sūnām un pat kāds mazs zars bija ieķēries. Bija pienācis laiks kažoku tīrīt.

Lasīt tālāk... viens komentārs

Lala prom

Kāpēc tas notika – neviens īsti nesaprot. Kad tas notika – visi atceras, bet klusē par to. Kā lai tālāk dzīvo – nav saprotams. Radās tik daudz jautājumu, bet atbildes nav. Ir tikai daudzi minējumi par to, kāpēc tā notika un vai tas reiz mainīsies. Liekas, ka pasaulei puse nošķēlusies un attālinās bez manāmas tendences atgriezties.

Lasīt tālāk... viens komentārs

Iepriekšējie raksti