Imidžs
2007-10-01
15:26:29
Viens solis, otrs solis, palēciens, apgrieziens, atkal solis, pauze, skatiens visapkārt un atkal solis… Tādā modē šajā rītā pa mežu uz priekšu virzījās mums visiem zināmais meža vadonis – lācis Šustriks. Apgājis apkārt lielajai priedei, tas pēkšņi sastinga, pasmaidīja un sāka dungot kādu iedomātu melodiju, kura uz āru skanēja pavisam citādāk, nekā Šustrika galvā spēlējošais orķestris.
Ceļā tas satika ne vienu vien meža iemītnieku, kas ar izbrīnītām acīm vērās lielajā dejotājā.
Pūce bija gana ziņkārīga, lai lāci apstādinātu un pajautātu: “Paklau, Šustrik. Es te tā skatos, ka tu samērā dīvaini šodien uzvedies. Vai tik tev nav noticis kas slikts?” (Pūcei jautājumi allaž ir izdevušies ar negatīvu pieskaņu)
Bet Šustriks negatīvismu nespēja šajā jautājumā pamanīt: “Es atkal redzēju Viņu! Un tā man piemiedza ar aci! Ir pienācis laiks izmaiņām!” Lācis devās tālāk tik pat elegantā solī. Pūcei vismaz būs par ko padomāt visu atlikušo dienu.
Ticis līdz galvenajam pulcēšanās laukumam (cilvēki to sauktu par centru), Šustriks nostājās vidū un skaļi visiem teica:
“Kā šī meža vadonis, es esmu nolēmis mainīt imidžu. Kopš šī brīža es būšu stilīgākais šajā mežā un tāpēc .. sauciet mani par Šonu!”, lācis pacēla ķepu gaisā un piemiedza ar aci visiem apkārt esošajiem zvēriem.
Atbalsis no zvēru smiekliem bija saklausāmas vēl vēlā vakarā, kad arī pats Šustriks saprata, cik gan muļķīga un smieklīga tajā pašā laikā bija šī imidža maiņas ideja, tikai pašam lācim par to pasmieties bija atlicis pavisam maz – drīz taču atkal jāliekas uz auss!
mik
Sapnis, vai skarbs māns?..