Sapnis, vai skarbs māns?..
2007-09-27
21:05:43
Nu jau kādu laiku Šustriks dzīvoja skumdams par Lalas pazušanu un bija pienācis laiks lācim atkal uzsākt dzīvi no jauna. Tas sāka celties no rītiem tad, kad vajadzētu celties, nevis tad, kad vienkārši neizturami gribas ēst. Arī kažoks tam bija laika gaitā pieķepis pilns ar lapām, sūnām un pat kāds mazs zars bija ieķēries. Bija pienācis laiks kažoku tīrīt.
Mazajā upītē, kas tek caur austrumu pļavu, ūdens nekāds siltais vairs nebija, bet lācis varonīgi iebrida tajā un tūlīt pat izleca ārā ar tik ļoti sašķiebtu seju, ka jebkurš nobītos. Bet pēc vēl pāris tādiem pat “iekšā – ārā” mēģinājumiem, lācis pierada pie ūdens un ķērās pie kažoka mazgāšanas. Tikko purns bija nomazgāts, lācis piecēlās uz pakaļkājām, lai izstaipītos un tad notika TAS!
Viņš ieraudzīja pa pļavu lēnām un eleganti tipinošu būtni, kas bija tik pievilcīga, ka viņš aizmirsa, kādēļ stāv aukstā ūdenī. Šī būtne tuvojās Šustrikam, par ko viņš iesākumā bija nedaudz pārsteigts, bet pēc tam atcerējās, ka ar tīru kažoku viņš taču ir neatvairāms!
“Jauks rīts, vai ne?” tā teica balsī, kas bija maiga kā maza lācēna kažociņš.
“J-j-jauk-ks gan!” drebēdams atbildēja Šustriks un lēnām virzījās ārā no upītes, kamēr vēl varēja sajust pakaļkājās.
“Tu dzīvo šai mežā?”
“Jā!” braši teica Šustriks, “es te esmu galvenais!”
Tā šī saruna turpinājās līdz brīdim, kad daiļajai būtnei bija jādodas tālāk. Šustriks nepaspēja uzzināt ne tās vārdu, ne no kurienes tā nākusi, ne kurp dodas. Tālēs lūkojoties tam palika smagi ap sirdi. Ja viņš mācētu raudāt, tad asaras papildinātu jau tā skumjo sejas izteiksmi.
Vai viņa vēl atgriezīsies? Un ja tā – vai vēlēsies turpināt jauko sarunu, kas Šustrika ausīs skanēja kā mūzika?
mik
Rīt liela diena