Lietojamība sarunās

Domāju, ka tas, par ko es šeit rakstīšu, ir kaut kur zinātniski aprakstīts un nosaukts kādā smalkā vārdā, bet es to šajā gadījumā saukšu par lietojamību.

Lasīt tālāk... divi komentāri

Mana personīgā mobilā vēsture

Man kā jau katram sevi cienošam, vai varbūt pat ne tik ļoti cienošam virtuālās “dienasgrāmatas” īpašniekam, arī dzīvē ir pienācis tas brīdis, kad gribas padalīties ar to, kādi man ir bijuši mobilie tālruņi pagātnē. Jāatzīst, ka mana tālruņu izvēle man pašam šķiet samērā neparasta un es bieži vien eksperimentēju ar nepopulāru telefonu izvēli. There goes nothing…

Lasīt tālāk... trīs komentāri

Moto-iesākums

Kopš jūlija beigām esmu A kategorijas vadītāja apliecības un motocikla īpašnieks. Tā kā motociklu pasaule man kā vienkāršam ar to ne īpaši saistītam cilvēkam bija sveša, tad pieļauju, ka šādu cilvēku netrūkst. Līdz ar to gribu padalīties ar savām pārdomām, pieredzi uzsākot motociklista gaitas.

Lasīt tālāk... pieci komentāri

Tallinas vilinājums

Nesen kā atgriezos no 3+ dienu dzīvošanās pa Tallinu. Biju tur ar Swedbank kori. Līdz šim Tallinā biju tikai vienreiz, kad biju pavisam mazs un trenējos badmintonā – pa ceļam uz sacensībām Somijā nācās izbraukt ar autobusu cauri Tallinai. Man šī pilsēta ļoti iepatikās – daudz kārtīgāka un plašāka, nekā Rīga. Ielas tīrākas, kārtīgākas, bedru mazāk, cilvēki arī šķita atsaucīgāki. Radās tāda sajūta, ka esmu kaut kur civilizētākā vietā nokļuvis. Patūristoties gan sanāca tikai vienu stundu pa visām trīs dienām, bet tas pats bija ļoti forši. Bet nu par visu nedaudz detalizētāk.

Lasīt tālāk... viens komentārs

Skaudība

Skaudība ir tāda parādība, kas lielākajā daļā gadījumu tiek uzskatīta par negatīvu. Ir, protams, arī gadījumi, kuri ilgtermiņā man personīgi šķiet pozitīvi, ja skaudība iesākumā darbojas kā motivējošs faktors, lai darītu kaut ko noderīgu, piemēram, mācītos, lai varētu dabūt paaugstinājumu. Taču pēdējā laikā esmu pamanījis, ka man bieži vien skauž, skatoties uz to kā citi vienaudži, vai vienkārši pazīstami cilvēki ir iekārtojušies savās dzīvēs. Kam ir kāds interesants darbs, par ko var runāt ilgi un dikti, kāds ir apprecējies un ir šķietami laimīgs, kādam ir stereotipiskā sapņu kombinācija – labs darbs + māja + laulība + bērni un varbūt arī suns, vai kaķis. Taču tajā pat laikā es sāku aptvert to, ka skauž jau tikai par to redzamo daļu, to, kas ir publiski pieejama. Un te nu es nonāku pie otra atslēgvārda – neziņa. Neziņa par to, cik reāli sačakarēts pamats ir tai šķietamai laimei, vai kā vēl to varētu nosaukt. Tā nu sanāk, ka būtībā skaudībai nav pamata, ja ir zināms kas vairāk par to šķietami acīmredzamo. Lai arī cik greizi var būt vispārinājumi, taču domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka visiem ir savi zemūdens akmeņi.

Atgriežoties pie skaudības, es vēl gribētu saistīt to ar ticību, bet nevis ar šī vārda reliģisko nozīmi, bet gan attiecībā uz cilvēkiem un savstarpējo uzticēšanos, ticēšanu. Cik daudz var ticēt redzētajam, dzirdētajam? Pārāk bieži vārdi paliek bezjēdzīgi karājoties gaisā, jo darbi pierāda, ka tiem vārdiem nav nekāda svara, tāpēc tie arī karājas bezsvara stāvoklī. Kāds tam visam sakars ar skaudību? Visai tiešs – kad zūd ticība cilvēkiem, mazinās arī skaudība. Zūd tas “es arī tā gribētu” moments, jo es neticu, ka tas tiešām ir tā kā izskatās. Ticība zūd brīdī, kad neziņas klātbūtne tiek pamanīta. Un tad ir skaidrs viens: ir jāgaida brīnums, kas paša eksistencē radīs apskaužamu situāciju un galvenais tajā brīdī izzināt, kas īsti notiek un noticēt notiekošajam!

četri komentāri

Iepriekšējie raksti