Moto-iesākums

Kopš jūlija beigām esmu A kategorijas vadītāja apliecības un motocikla īpašnieks. Tā kā motociklu pasaule man kā vienkāršam ar to ne īpaši saistītam cilvēkam bija sveša, tad pieļauju, ka šādu cilvēku netrūkst. Līdz ar to gribu padalīties ar savām pārdomām, pieredzi uzsākot motociklista gaitas.

Sākšu ar atbildi uz pāris visbiežāk man uzdotiem jautājumiem:

• “Kā tu tā izdomāji?” – par normāliem motociklistiem (ne trakajiem žiletistiem) es iekšēji sajūsminājos pēdējās dažas vasaras un pateicoties kolēģes skubināšanai un instruktora telefona numura iedošanai es tad nu beidzot saņēmos iet mācīties un nokārtot A kategorijas eksāmenu.
• “Kam tev tas vajadzīgs?” – a kam vispār viss kas ir vajadzīgs? Priekam, ko sniedz vējš, brīvība un reizēm kāds jestrs paātrinājums.

Man šķiet, ka samērā liela daļa sabiedrības (tai skaitā vairums autobraucēju) negatīvi attiecas pret motociklistiem, saucot tos par ķertajiem, donoriem un citos jaukos vārdos. Tam, protams, ir tīri racionāls izskaidrojums, jo man kā autobraucējam spilgtāk atmiņā paliek nevis korekts motobraucējs, par kura atrašanos uz brauktuves nav jāuztraucas, bet gan trakais ratā rāvējs un starp mašīnām līdējs. Tā kā motociklistu un līdz ar to arī ratā rāvēju skaits pieaug, tad stereotipiskais Latvijas motociklists diez ko pozitīvs neveidojas.

Mācības

Mācījos es 1. MOTOSKOLA pie Goblina (īstajā vārdā Ģirts Vilnis). Kopš 2010. gada aprīļa arī B kategorijas vadītāja apliecības īpašniekiem ir jāmācās teorija un jākārto teorijas eksāmens A kategorijas iegūšanai. Līdz ar to, nācās aiziet uz teorijas nodarbībām, kur papildus eksāmenam nepieciešamām zinībām guvu arī praktiskus norādījumus drošākai braukšanai, ko citur varētu arī neiegūt.

Braukšanas eksāmenam ir divas daļas – figūras un braukšana pilsētas satiksmē. Kopumā ir 8 figūras, par kurām var izlasīt šeit. Braukšanas apmācība sākās mācību laukumā, iesākumā ar vecāku un vienkāršāku moci – Honda CB500. Pirmās divas reizes dzīvojos tikai pa laukumu, aprodot ar moča manevrētspēju un mācoties figūras. Tālāk jau pārsēdos uz eksāmena motocikla modeli Kawasaki ER6N (Rīgā eksāmens ir jākārto ar CSDD motocilku) un sākās mācības braukšanai pa pilsētu. Goblins ir kolosāls instruktors un kas interesanti – pa pilsētu viņš brauc līdzi ar moci, nevis kā buržujs sēž mašīnā un pa rāciju komandē. Būdams “pilnīgs” motociklists, viņš daudz stāstīja par to, kas jāņem vērā ikdienas satiksmē pilsētā un ārpus tās. Galvenais noteikums – brauc tā, it kā tu būtu neredzams.

Teorijas eksāmenam mācījos trīs vakarus pa ~1h darbinot CSDD on-line testu. Nokārtot nebija problēmu. Pēc teorijas kārtošanas pieteicos vadīšanas eksāmenam. Kopumā man bija 8 braukšanas nodarbības un eksāmenu nokārtoju samērā pārliecinoši (mācoties pie Goblina šķiet tas ir normāli).

Ekipējums

Gudras galvas runā, ka pareiza kārtība ir šāda: vadītāja apliecība, ekipējums un tad mocis. Tā kā negribēju būt stulbāks par gudrajiem, tad gandrīz tā arī izdarīju. Vienīgi es nedaudz pasteidzos ar ekipējumu – to iegādājos pāris dienas pirms eksāmena un eksāmenu jau liku ar savu ķiveri, jaku un cimdiem.

Tā kā apģērbs un ekipējums ir vienīgais reālais drošības līdzeklis braukšanai ar motociklu, tad manuprāt tas ir obligāti jālieto. Pilns ekipējums sastāv no ķiveres, cimdiem, zābakiem un apģērba, kas var būt gan viendaļīgs kombinezons, gan atsevišķi jaka un bikses.

Ķivere

Ir tāds teiciens, ka ķivere ir jāpērk tik dārga, cik dārgi tu vērtē savu galvu. Ķiveres ir dažādas, dažādiem nolūkiem, dažādās cenu grupās un ar dažādām īpašībām. Galvenais, lai ķivere ir ērta, jo tā nemēdz īpaši izstaipīties un ievalkāties. Ir labi, ja ir dubultais stikls, tas nesvīst ciet. Vēl no raksturlielumiem ir vērts pieminēt svaru un trokšņu līmeni, jo ilgstoši braukt skaļā dūkoņā nav patīkami un nēsāt arbūzu uz galvas arī nav tīkama nodarbe.

Cimdi

Cimdus iesākumā paņēmu ērtākos, kādi bija, tikai tie izrādījās motokrosa cimdi, ko man veikalā “laipnais un ieinteresētais” pārdevējs neiedomājās paskaidrot. Bet nekas – kā vasaras cimdi tie der, jo tiem ir aizsargi un tie ļoti feini ventilējas. Vēsākam laikam gan labāk der cimdi, kuri ir pagarināti locītavas daļā, pārklājot piedurkni, attiecīgi nelaižot vēju piedurknē.

Zābaki

Tes es nedaudz grēkoju – īpašo moto-zābaku man vēl nav.

Apģērbs.

Apģērbs ir pieejams gan ādas, gan tekstila, gan kombinēts, kur tekstila apģērbā ir ādas elementi. Es izvēlējos tekstila apģērbu, jo tas ir vieglāks, lētāks un ērtāks, nekā ādas, lai arī tik labi neaizsargā. Vismaz vasarā tik ļoti necepina. Pārsvarā veikalu piedāvājumā ir jakas un bikses, kurām ir izņemama siltā odere – tā ir vareni feina fīča! Ļoti svarīga apģērba sastāvdaļa ir aizsargi. Var lietot atsevišķus aizsargus un vilkt pa virsu apģērbu bez tiem, var arī vilkt apģērbu ar jau iestrādātiem aizsargiem. Jakām parasti ir plecu, elkoņu un muguras sargi (kurai vairāk, kurai mazāk), biksēm ir ceļgalu sargi.

Vēsākam laikam ļoti labi noder kāda kaklu aizsedzoša maska Tās arī ir dažādu veidu – dažas nosedz visu galvu, dažas tikai kaklu, dažas līdz degunam. Lietainam laikam ir vērts iegādāt īpašu lietus apģērbu – tas ir uzvelkams pāri esošajam apģērbam.

Pats labākais – braukšana

Viss iepriekšminētais ir nepieciešams, lai varētu veikt pašu galveno darbību – braukt ar motociklu. Padziļinātāk painteresējoties un pabraucot ar mācību motociklu var rast priekšstatu par to, ar kādu moci būtu forši pārvietoties. Ir, kas izvēlas čoperus, kas žiletes (superbike), kas vienkāršu ielas moci, kas enduro… Galvenais, lai konkrētais mocis der potenciālajam pielietojumam un ceļa apstākļiem.

Pa šo neilgo laiku kopš jūlija beigām esmu gan braukājis pa Rīgu, gan braucis kādā tālākā izbraucienā pa Latviju. Garākais nobrauktais ceļš vienā dienā bija 535km. Pēc šāda brauciena gan galva džinkstēja visu vakaru, no ceļā uzkrātajām vibrācijām. Pa šiem braucieniem esmu sapratis, ka man tas tiešām ļoti ļoti patīk un visu laiku gribas vēl un vēl!

Te ir daži mani novērojumi, pārdomas:

• motociklisti uz ceļa savā starpā sveicinās, līdzīgi kā to dara autobusu šoferi. Tas rada kolosālu kopības sajūtu, lai arī nepazīstu nevienu no tiem, ko sveicinu.
• kopš pats braucu ar moci, pavisam citādāk izturos pret motociklistiem, kad esmu pie auto stūres
• ir manīti vairāki nelabvēlīgi noskaņoti autobraucēji, kuri sastrēgumos redzot motociklistu, kas lēnām ripinās starp stāvošām mašīnām, aizšķērso ceļu, piebraucot tuvāk blakus esošai mašīnai
• no motorolleru vadītājiem ir jāuzmanās, jo liela daļa šo vadītāju vārdu salikumu “ceļu satiksmes noteikumi” nav dzirdējuši un nezina, ko tas ziemā ēd
• lietus nav īpaši patīkams, braucot ar moci un īpaši bīstamas ir pirmās 10 minūtes, kad lietus sajaucoties ar putekļiem uz asfalta veigo loti slidenu segumu
• vakaros kukaiņu daudzums ārpus pilsētas pieaug ļoti strauji, pārliecinoši noklājot ķiveri un apģērbu
• es ļoti gribu aizbraukt kādā tālākā ceļojumā ar moci
• galvenais ir braukt un baudīt!

Sezonu noslēgt vēl negrasos un nedaudz vēsāks laiks arī mani nebiedē, kamēr nesāk snigt un uzsalt. Visā visumā esmu ļoti apmierināts ar to, ka pievērsos šai nodarbei un tādā veidā spēcīgi papildināju savu ikdienu un ne tikai. Izskatās, ka pamazām arī Latvijas satiksme sāk vairāk pielāgoties tam, ka motociklistu skaits pieaug un man par to ir nu jau subjektīvi liels prieks!

Lai dzīvo vēja un brīvības baudītāji! :)

pieci komentāri

Komentē
vārds:		Remember
e-mails:
http://
komentārs:

Cits sākums

Mana personīgā mobilā vēsture