Skaudība
2011-02-13
22:17:43
Skaudība ir tāda parādība, kas lielākajā daļā gadījumu tiek uzskatīta par negatīvu. Ir, protams, arī gadījumi, kuri ilgtermiņā man personīgi šķiet pozitīvi, ja skaudība iesākumā darbojas kā motivējošs faktors, lai darītu kaut ko noderīgu, piemēram, mācītos, lai varētu dabūt paaugstinājumu. Taču pēdējā laikā esmu pamanījis, ka man bieži vien skauž, skatoties uz to kā citi vienaudži, vai vienkārši pazīstami cilvēki ir iekārtojušies savās dzīvēs. Kam ir kāds interesants darbs, par ko var runāt ilgi un dikti, kāds ir apprecējies un ir šķietami laimīgs, kādam ir stereotipiskā sapņu kombinācija – labs darbs + māja + laulība + bērni un varbūt arī suns, vai kaķis. Taču tajā pat laikā es sāku aptvert to, ka skauž jau tikai par to redzamo daļu, to, kas ir publiski pieejama. Un te nu es nonāku pie otra atslēgvārda – neziņa. Neziņa par to, cik reāli sačakarēts pamats ir tai šķietamai laimei, vai kā vēl to varētu nosaukt. Tā nu sanāk, ka būtībā skaudībai nav pamata, ja ir zināms kas vairāk par to šķietami acīmredzamo. Lai arī cik greizi var būt vispārinājumi, taču domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka visiem ir savi zemūdens akmeņi.
Atgriežoties pie skaudības, es vēl gribētu saistīt to ar ticību, bet nevis ar šī vārda reliģisko nozīmi, bet gan attiecībā uz cilvēkiem un savstarpējo uzticēšanos, ticēšanu. Cik daudz var ticēt redzētajam, dzirdētajam? Pārāk bieži vārdi paliek bezjēdzīgi karājoties gaisā, jo darbi pierāda, ka tiem vārdiem nav nekāda svara, tāpēc tie arī karājas bezsvara stāvoklī. Kāds tam visam sakars ar skaudību? Visai tiešs – kad zūd ticība cilvēkiem, mazinās arī skaudība. Zūd tas “es arī tā gribētu” moments, jo es neticu, ka tas tiešām ir tā kā izskatās. Ticība zūd brīdī, kad neziņas klātbūtne tiek pamanīta. Un tad ir skaidrs viens: ir jāgaida brīnums, kas paša eksistencē radīs apskaužamu situāciju un galvenais tajā brīdī izzināt, kas īsti notiek un noticēt notiekošajam!
četri komentāri
“Neziņa par to, cik reāli sačakarēts pamats ir tai šķietamai laimei, vai kā vēl to varētu nosaukt.”
..un dzīvē lielākoties tikai pēc ārējā spriež. Šķiet, ja cilvēks smejas un viņam ir māja+ģimene+bērni, tad viņam ir viss, un viņš ir laimīgs. Un ja arī tā ir, tad parasti, kad esi “apskaužamajā situācijā”, to nemaz neapzinies. Jo ir tas neapskaužamais – par ko jācīnās, jāturās, visas sasodītās grūtības. Nez, vai vienmēr ir jābūt tam sačakarētajam pamatam? Drīzāk mūsdienu domāšana/stereotipi tik ļoti mūsos sadzīti, ka nezinam, ko nozīmē īsta laime – nespējam novērtēt to, kas mums ir un tiecamies pēc tā, kas mums sniedz nevis laimi, bet to, ka citi mūs apskauž.
Kaut kā tā ;D
sieva
nu.. īstenībā jau tas ūsainais onkulis ar garajiem, sirmajiem matiem (publicitātes foto un zīmējumi) jau teica, ka viss ir relatīvs :) Šis strādā arī mūsdienās ;)
Decembra prieki