Stāstiņš par lācīti Šustriku
2007-06-09
14:54:42
Kādu dienu Šustriks izdomāja ievest mežā kārtību un nolikt neciešamo kokgrauzēju bebri Džordanu pie vietas. Džordans iepriekšējā dienā bija nogāzis jau trešo koku, pa kuru Šustrikam tik ļoti patika kāpelēt. Ne jau pēc medus Šustriks kāpa. Viņam vienkārši patika uzkāpt kokā un ierēkties zemā tonī, lai visi meža iemītnieki to pamanītu. Protams, mežā ir vēl daudz līdzīgu koku, kuros kāpt. Bet šo koku Šustriks bija iemīļojis visvairāk, jo tieši rēciens no šī koka augšienes savā laikā pievilināja viņa pašreizējo draudzeni – lapsu Ļenu.
Visa šī jezga nebūtu sākusies, ja bebrs mācētu lasīt, jo uz koka bija skaidrā latviešu valodā ieskrāpēts mizā “Šustrika koks! Ņetrogai!”. Pārējie meža zvēri vairs nezināja kā pusē lai nostājas, jo viņi zināja, ka Džordans nemāk lasīt, bet pret Šustriku nostāties arī tie nevēlējās. Dilemma, tā teikt. Ļena saprata, ka savā ziņā viņa arī šajā jezgā ir iesaistīta un tā sasauca visus zvērus uz kopsapulci, lai tiktu galā ar šo situāciju. Šustriks ieradās ar boksa cimdiem, Džordans ar konfekšu asortu kasti. Neviens nebija vēl bildis ne vārda, jo visiem bija bail no Šustrika slavenā kreisā āķa.
Ieraugot konfekšu kasti, Šustriks pasmaidīja un skaļi teica: “Džordžī! Ko tu vari teikt savai aizstāvībai?”
Džordans trīcošā balsī iepīkstējās: “Piedod Šus. Es vairs tā nedarīšu. Še! Es tev konfektes atnesu!”
Šustriks aizdomīgi: “Ar ko tās ir?”
Un tad Džordans apgrieza kasti otrādi un skaidri izlasīja “Ar ķiršiem, vaniļas pildījumu un karameli, a kas?”
Tās arī bija nabaga Džordana melīgo zobu beigas.
The End.
Tievais
Aktīvā atpūta