Speedminton atnāca!

Kā jau iepriekš rakstīju, pasūtīju Speedminton komplektu. Atšķirībā no Jam, es pasūtīju komplektu S100, kurā ir iekļautas divas raketes, 6 bumbiņas (1 Fun, 4 Match, 1 Night), 4 Speedlight spīdīgie kociņi spēlēšanai tumsā, 4 vārtu marķieri (domāti, lai apzīmētu aptuveno spēlētāja zonu).

Kopā ar piegādi, kas ir 15 ļuriki, sanāca 55Ls.

Vakar jau uzspēlēju. Super! Iesaku!
Tagad jāievazā šis sports tā pa riktīgo pludmalēs, pļavās un visur citur!

P.S. izvirtušiem ir pieejama arī S500 rakete.

astoņi komentāri

Atcerējos vienu valodas triku

Viss ļoti vienkārši – vārds aplikācija. IT cilvēki ar šo vārdu sastopas samērā bieži, bet reti kurš aizdomājas par šī vārda alternatīvo nozīmi.

aplikācija – pasākums, kurā tā dalībnieki apliekas, piemet mūli, pieputrojas mērkaķī...

komentāru nav

Sadzīviska anekdote (pats izdomāju)

Sarunājas divi draugi.
- Man katra algas diena ir humora diena.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka man alga ir smieklīga!

viens komentārs

Speedminton spārda!

Pirms brīža iespējams kļuvu par vienu no Speedminton pionieriem Latvijā. Uzspēlēju speedminton ar rakešu īpašnieku Jam. Pirmie iespaidi – super sports! Izmantojot smagākus speederus (volāniņus), vējš netraucē. Var spēlēt jebkur, kur ir pietiekami liela platība – parkos, pludmalē, pļavās, lielās telpās. Var spēlēt arī naktī, izmantojot īpašos izgaismotos speederus. Spēle nav tik dinamiska, cik badmintons, bet prasa vairāk spēka, jo raketes ir smagākas un sitiens jāveic samērā spēcīgs.

Balstoties uz šīs dienas pieredzes, pasūtīju sev arī komplektu :)

divi komentāri

Atskats uz Dziesmu un deju svētkiem 2008

Svētki ir pagājuši, viss norimies un ir pienācis laiks dalīties iespaidos. Pats piedalījos šajos svētkos kā dziedātājs un šie man bija jau kārtējie (īsti neesmu skaitījis, kuri) dziesmusvētki. Lai arī cik forši nebūtu dziedāt, dauzīties apkārt pa Rīgu, par brīvu braukāt sabiedriskajā transportā, tomēr bija daži negatīvie faktori, kas šos “svētkus” padarīja par ne īpaši svinamiem.

Lielākais sliktums, ļaunums, nekrietnums šajā pasākumā bija biļešu dalīšanas princips. Teorētiski šiem svētkiem bija jābūt tautas svētkiem. Rezultātā tas izvērtās par starptautisku padziedāšanas pasākumu, jo uz Mežaparku ieradās aptuveni 8-10 ārlietu ministrijas norīkotie lielie autobusi ar vācu mēlē runājošiem pasažieriem. Vēl arī tramvajā pirms lielā koncerta bija vairāk dzirdama vācu valoda, nekā latviešu. Kam viņiem to? Viņi maz ko saprot, par ko ir šie svētki? Un biļešu cenas arī nebija no labākajām. Beigās sanāca tā, ka estrāde ir pilna ar sveštautiešiem un biezajiem, kas pērk biļetes, lai izrādītos un parādītu, ka to var atļauties. Ne vieni, ne otri nesaprot, kas šajos svētkos ir tik īpašs, ja neskaita baigāko cilvēku baru uz lielās skatuves.

No pārlieku liela negatīvisma šo pasākumu izglāba sadziedāšanās pasākums pēc lielā koncerta, kad gan publika, gan kori sāka dziedāt latviešu galda dziesmas kopā, lasot vārdus no lielajiem ekrāniem, vai arī no dziesmu grāmatiņām, kuras bija iespējams iegādāties par 3.50 Ls.

Atliek vien gaidīt, kas notiks nākamajos svētkos…

komentāru nav

Iepriekšējie raksti

Nākamie raksti