Atskats uz Dziesmu un deju svētkiem 2008
Svētki ir pagājuši, viss norimies un ir pienācis laiks dalīties iespaidos. Pats piedalījos šajos svētkos kā dziedātājs un šie man bija jau kārtējie (īsti neesmu skaitījis, kuri) dziesmusvētki. Lai arī cik forši nebūtu dziedāt, dauzīties apkārt pa Rīgu, par brīvu braukāt sabiedriskajā transportā, tomēr bija daži negatīvie faktori, kas šos “svētkus” padarīja par ne īpaši svinamiem.
Lielākais sliktums, ļaunums, nekrietnums šajā pasākumā bija biļešu dalīšanas princips. Teorētiski šiem svētkiem bija jābūt tautas svētkiem. Rezultātā tas izvērtās par starptautisku padziedāšanas pasākumu, jo uz Mežaparku ieradās aptuveni 8-10 ārlietu ministrijas norīkotie lielie autobusi ar vācu mēlē runājošiem pasažieriem. Vēl arī tramvajā pirms lielā koncerta bija vairāk dzirdama vācu valoda, nekā latviešu. Kam viņiem to? Viņi maz ko saprot, par ko ir šie svētki? Un biļešu cenas arī nebija no labākajām. Beigās sanāca tā, ka estrāde ir pilna ar sveštautiešiem un biezajiem, kas pērk biļetes, lai izrādītos un parādītu, ka to var atļauties. Ne vieni, ne otri nesaprot, kas šajos svētkos ir tik īpašs, ja neskaita baigāko cilvēku baru uz lielās skatuves.
No pārlieku liela negatīvisma šo pasākumu izglāba sadziedāšanās pasākums pēc lielā koncerta, kad gan publika, gan kori sāka dziedāt latviešu galda dziesmas kopā, lasot vārdus no lielajiem ekrāniem, vai arī no dziesmu grāmatiņām, kuras bija iespējams iegādāties par 3.50 Ls.
Atliek vien gaidīt, kas notiks nākamajos svētkos…