Cilvēka draugs #1 - Tikšanās.

Ernests. Mazs zēns, kura domu dziļums bija tik pat iespaidīgs kā alai, no kuras atbalsi nav iespējams sagaidīt. Savās domās Ernests bija vientuļš, jo vienaudži nesaprata, ko viņš saka, un pieaugušie viņu uzskatīja par mazu puisēnu, kurš ir saklausījies gudrības no vecākiem cilvēkiem. Vienīgais, ar ko Ernests varēja nopietni parunāties, bija cilvēks, pie kura viņš dzīvoja – viņa vectēvs. Par to, kur ir puisēna vecāki, vectēvs neko neteica, jo uzskatīja, ka Ernests vēl ir pārāk mazs, lai to saprastu.
Pēc kārtējās dienas skolā Ernests devās savā ikdienas apgaitā pa pilsētu. Viņa apgaitas maršruts vijās cauri pilsētas zaļākajām vietām – parkiem, nomaļām alejām, pļavām pie pilsētas robežas, kur vēl mājas nebija saceltas. Bet tieši šajā dienā, ejot cauri parkam, puisēns sajuta ko nebijušu – tās bija domas, svešas domas. Domas nāca no nūjai līdzīga plika zara, kas bija atstutēts pret koku. Pieejot nūjai tuvāk, Ernests varēja skaidri saklausīt, ko nūja domā. Iesākumā puisēns sabijās, jo nekad nebija dzirdējis citas domas.
“Stāvi vien, stāvi. Tik nezinu, ko tu uz mani tā skaties. Visi citi pret mani ir vienaldzīgi, bet tu, redz, apstājies un skaties!”, domāja nūja.
Ernests sadūšojās un atbildēja: “Es to dzirdēju!”
Nūja aiz sašutuma vairs nespēja sakopot sakarīgu teikumu: “Bet kā? Nē nu pagaidi. Kam tu to saki? Dzirdēji, ko? Kas te notiek? A kāpēc es vispār kaut ko dzirdēju? Varbūt man tas tikai likās.”
“Es arī nezinu, kas te notiek, bet tu esi smieklīga nūja!”, iesmējās Ernests, saķēra nūju un sajūsmā sāka skriet pa parku.
Piekusis no skriešanas, puisēns apsēdās koka ēnā un uzsāka domu sarunu ar nūju: “Vai tev patīk zāle? Man patīk, jo tajā es varu nokrist un sasisties tikai drusciņ.”
Nūja: “Zālē es ilgi mētājos tad, kad nolūzu no sava koka. Iesākumā bija grūti pierast. Man jau labāk patika būt par koka zaru. Tad man bija tik daudz līdzīgo, ar kuriem aprunāt tos, kas iet garām, un niknoties uz putniem, kas stāv uz mums…”
Ernests: “A kāpēc tu nolūzi?”
Nūja: “Nezinu. To neviens nezin. Es tikai atceros, kā tas notika. Bija vētraina nakts un man tajā laikā bija uzaugušas lielas lapas, kuras vējam padevās kā kuģa buras. Es tādu spēku nespēju izturēt un pēkšņi attapos zemē. Mēs tādi bijām vairāki, kas neizturēja.”
Ernests brīdi klusēja un tad nāca klajā ar viņaprāt ģeniālāko tās dienas domu: “Varbūt tu gribi būt par manu draugu? Es gribētu, lai tu esi mans draugs!”
Nūja centās slēpt sajūsmu un ar jūtamu satraukumu teica: “Par draugu? Nu, man jau ikdienā nav daudz, ko darīt. Laikam jau jā.”
Ernests paņēma nūju, ielika to savā mugursomā tā, ka daļa nūjas rēgojās ārā kā zobens, un devās tālāk savā apgaitā, tikai šoreiz kopā ar draugu.

divi komentāri

Atziņas bilžīgās

Pēdējā laikā daudz esmu domājis par fotogrāfiju. Par to, kā tā veidojas, ko var uzskatīt par fotogrāfiju un kā es mēģinu fotografēt (ja to tā var saukt). Pablandoties pa shutter.lv ārēm, sapratu, ka ļoti daudz ko vēl nezinu par fotografēšanas un fotogrāfijas kā mākslas darba pamatprincipiem. Caurskatot savas bildes, sapratu dažas svarīgas lietas:

Lasīt tālāk... divi komentāri

Aizmirsu pieblist

Nesen panesās baigais hajs par Canon EOS-1Ds Mk III. Tad lūk, aizmirsu palielīties, ka shutter.lv plenērā paturēju rokās un pāris reizes slēdzi nospiedu vienam EOS-1D Mk III. Nu nav jau 1Ds, bet vienalga – sajūta bija ļoti laba. Smags un ērts aparāts ar kaudzi pogu. Uzreiz sagribējās upgreidoties uz Nikon D300. Ne jau tā, ka D50 taisītu sliktas bildes, vai funkcionāli būtu nepietiekams, nē. Vienkārši tie nopietnie aparāti ir daudz .. nopietnāki! :)

divi komentāri

Ziemas plenērs - Vaidava

Nu tā. Ļoti, ļoti gribas pastāstīt par to, kā pavadīju šo nedēļas nogali. Kā jau iepriekš rakstīju, biju shutter.lv ziemas fotoplenērā.

Lasīt tālāk... divi komentāri

BioMarazms

Vakar jutos galīgi štruntīgi. Padomāt nevar, sakoncentrēties nevar, viss besī. Tika pacelta bioritmu tēma un nolēmu paskatīties, kas tad man tur darās. Un rezultāts pilnībā atbilst manām sajūtām:

Te ir kalkulators.

komentāru nav

Iepriekšējie raksti

Nākamie raksti