Cilvēka draugs #1 - Tikšanās.
2008-02-18
14:04:26
Ernests. Mazs zēns, kura domu dziļums bija tik pat iespaidīgs kā alai, no kuras atbalsi nav iespējams sagaidīt. Savās domās Ernests bija vientuļš, jo vienaudži nesaprata, ko viņš saka, un pieaugušie viņu uzskatīja par mazu puisēnu, kurš ir saklausījies gudrības no vecākiem cilvēkiem. Vienīgais, ar ko Ernests varēja nopietni parunāties, bija cilvēks, pie kura viņš dzīvoja – viņa vectēvs. Par to, kur ir puisēna vecāki, vectēvs neko neteica, jo uzskatīja, ka Ernests vēl ir pārāk mazs, lai to saprastu.
Pēc kārtējās dienas skolā Ernests devās savā ikdienas apgaitā pa pilsētu. Viņa apgaitas maršruts vijās cauri pilsētas zaļākajām vietām – parkiem, nomaļām alejām, pļavām pie pilsētas robežas, kur vēl mājas nebija saceltas. Bet tieši šajā dienā, ejot cauri parkam, puisēns sajuta ko nebijušu – tās bija domas, svešas domas. Domas nāca no nūjai līdzīga plika zara, kas bija atstutēts pret koku. Pieejot nūjai tuvāk, Ernests varēja skaidri saklausīt, ko nūja domā. Iesākumā puisēns sabijās, jo nekad nebija dzirdējis citas domas.
“Stāvi vien, stāvi. Tik nezinu, ko tu uz mani tā skaties. Visi citi pret mani ir vienaldzīgi, bet tu, redz, apstājies un skaties!”, domāja nūja.
Ernests sadūšojās un atbildēja: “Es to dzirdēju!”
Nūja aiz sašutuma vairs nespēja sakopot sakarīgu teikumu: “Bet kā? Nē nu pagaidi. Kam tu to saki? Dzirdēji, ko? Kas te notiek? A kāpēc es vispār kaut ko dzirdēju? Varbūt man tas tikai likās.”
“Es arī nezinu, kas te notiek, bet tu esi smieklīga nūja!”, iesmējās Ernests, saķēra nūju un sajūsmā sāka skriet pa parku.
Piekusis no skriešanas, puisēns apsēdās koka ēnā un uzsāka domu sarunu ar nūju: “Vai tev patīk zāle? Man patīk, jo tajā es varu nokrist un sasisties tikai drusciņ.”
Nūja: “Zālē es ilgi mētājos tad, kad nolūzu no sava koka. Iesākumā bija grūti pierast. Man jau labāk patika būt par koka zaru. Tad man bija tik daudz līdzīgo, ar kuriem aprunāt tos, kas iet garām, un niknoties uz putniem, kas stāv uz mums…”
Ernests: “A kāpēc tu nolūzi?”
Nūja: “Nezinu. To neviens nezin. Es tikai atceros, kā tas notika. Bija vētraina nakts un man tajā laikā bija uzaugušas lielas lapas, kuras vējam padevās kā kuģa buras. Es tādu spēku nespēju izturēt un pēkšņi attapos zemē. Mēs tādi bijām vairāki, kas neizturēja.”
Ernests brīdi klusēja un tad nāca klajā ar viņaprāt ģeniālāko tās dienas domu: “Varbūt tu gribi būt par manu draugu? Es gribētu, lai tu esi mans draugs!”
Nūja centās slēpt sajūsmu un ar jūtamu satraukumu teica: “Par draugu? Nu, man jau ikdienā nav daudz, ko darīt. Laikam jau jā.”
Ernests paņēma nūju, ielika to savā mugursomā tā, ka daļa nūjas rēgojās ārā kā zobens, un devās tālāk savā apgaitā, tikai šoreiz kopā ar draugu.
divi komentāri
tm
Lūdzu, centies šo lasīt konstruktīvi.
Ir ok, tik pietrūkst atmosfēras, un salīdzinājumi klibo (nūjai līdzīgs zars, domu dziļums kā alā).
neko nestāstoši teikumi aizvaino lasītāju – par vectēvu, kurš nestāstīja, kur ir vecāki, un tā kā tu arī nestāsti, tad šis teikums izkritīs no galvas pirms paspēsi uzrakstīt savu #2. Un kas būsi uzrakstījis #2, tad tev nāksies atgādināt to, ko nekādi nebija iespējams atcerēties.
“viņaprāt ģeniālākā tās dienas doma” – kas šinī idejā būtu tik ģeniāls? tēlam nav vēl attīstīta balss, tāpēc nav ne jausmas, kā viņš varēja nonākt līdz šādam slēdzienam. domas izcelšanu vajadzētu balstīt ar argumentiem (tiem, protams, nav jābūt korektiem, bet vismaz uzvedinošiem). Domāju, šinī vietā vienkāršāk būtu izmest ārā to ģenialitāti, un mēģināt pārrakstīt.
Pats dialogs diezgan lauzīts – kā pa taisno no krievu multenes (bija tā viena par puķēm un to meiteni – eto ķebe! – mņe?! – da! – a počemu? – prosta tak! – lalala-lla-la-la-lalla….)
Bet nu – cīnies, cīnies, tikai pārāk neskrien, ok?
Ai, es nespēju par tik daudz lietām domāt :) Vārdu krājums manā galvā arī ir tāds pašvaks, līdz ar to izteikties skaisti nesanāk. Dialogi tieši tādi ir arī domāti, lai sanāk kā vecā krievu multenē.
Paldies, ka iedziļinājies ;)
Atziņas bilžīgās