PUUKS.COM: Šustriks bez biksēm

Šustriks bez biksēm

2007-06-14

09:30:23

Bija jauka vasarīga diena. Daži dzīvnieki laiski ļāvās saulei tos apspīdēt nelielā klajumā meža vidū. Citi baudīja atvēsinošo mežmalas upes ūdens efektu. Visiem bija labi.

Šustriks nolēma neslaistīties un sāka bezjēdzīgi staigāt pa mežu. Viņš vienkārši gribēja izskatīties aizņemts. Kā jau visos normālos mežos, arī šajā cilvēki bija atstājuši atkritumus aiz sevis. Šustriks ieraudzīja kādu nesen pamestu piknika vietu, piegāja tai klāt un sāka pētīt tur atstātos objektus. Cenšoties pacelt traukam līdzīgo balto priekšmetu, Šustriks saspieda vienreizējās lietošanas plastmasas glāzīti starp savām ķepām. Tas nebija patīkami, jo šī darbība lika tam justies vainīgam. Nākamais izpētes objekts bija tāds spīdīgs, krāsains, daudzslāņains, taisnstūrains objekts. Cilvēki to sauktu vienkārši – žurnāls “Klubs”. Lielajam lācim ļoti patika tas, cik krāsains tas bija.

Uzpūta vējš un žurnāla lapas sāka plīvot tajā. Žurnāls atvērās 46. lappusē, kur pa visu labo atvērumu bija Rīgas cirka reklāma. Programmas nagla – lācis uz divriteņa. Šustriks momentāli piecēlās uz pakaļķepām ar šokētu sejas izteiksmi (cik vien šokētu sejas izteiksmi lācis varētu parādīt) un pie sevis nomurmināja: “Viņam ir šorti…”

Šī atziņa lika Šustrikam sajusties neērti, staigājot ar pliku dibenu pa mežu katru dienu. Tā nu šis meža ģēnijs sev uzmeistaroja šortus no dažām šī paša žurnāla lappusēm. Viņš pēkšņi sajutās ļoti daiļš, lai arī nebija tik ērti, cik izskatījās. Protams, šis krāsainais aksesuārs bija jāparāda arī citiem meža iemītniekiem.

Šustriks aizgāja uz pļaviņu, kur visi savējie zvilnēja. Zvēri sākumā nesaprata, kas Šustrikam tur pielipis. Bet kad lielais, lepnais lācis tiem pietuvojās, tie sāka klusībā pie sevis smīkņāt. Lielie smiekli bija jāslāpē, lai nesadusmotu lielo ķepaini. Varētu padomāt, ka viņiem nepatika lāča jaunais stils, bet šis nebija tas gadījums, jo tā nu bija sagadījies, ka lācis bija izveidojis šortus tieši no tām žurnāla lapām, kur kāda sieviete demonstrē savu kailo ķermeni. Zvērus tas uzjautrināja, jo šis attēls ļoti atgādināja dāmu, ar kuru mežzinis bieži apmeklēja mežu dejošanas nolūkos (vismaz tā zvēriem likās).

Ko nu darīt? Nokaunēties, vai smiet visiem līdzi? Šustriks bija pārāk lepns un nespēja pats par sevi pasmieties. Atlika vienīgi pie sevis nomurmināt: “Mjā Šustrik. Smuks tu neesi, bet muļķis gan!”