Nav laika!
Kamēr visi meža iemītnieki mierīgi baudīja vasaras silto gaisu, Šustriks devās ātrā meža apgaitā. Viņš pie sevis visu laiku murmināja “Nav laika. Nu kā lai visu paspēj? Kāpēc viss notiek tādā steigā? Ehh. Nav laika pat par to padomāt”. Vienīgais, par ko uztraucās citi meža iemītnieki bija tas, vai siltais laiks drīz beigsies. Protams, vecākajiem iemītniekiem vēl atmiņā ir palicis nesenais dedzināšanas notikums, kas neļauj rast pilnīgu mieru.
Kas gan Šustrikam padomā? Kas par steigu? Viss taču šķiet tik mierpilns. Šī steiga nebija parasts centiens uz kaut ko paspēt laikā. Tā bija panika. Panika, jo jau bija par vēlu. Tieši šodien apritēja otrs gads, kopš Šustriks uzdāvināja savai draudzenei pļavā saplūktās puķes, kas bija kā draudzēšanās uzsākšanas simbols. Ja tik kāds to viņam atgādinātu… Tad būtu pavisam jauki, jo lācis blandījās apkārt meklēdams savā galvā to atmiņu drusku, kas šo dienu padara īpašu.
Tā kā viņš īsti neatcerējās, kas viņam būtu šodien jādara, viņš sāka darīt lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ bija aizkavējušās. Lācis atdeva senu parādu pūcei – tas bija kārkla zars, kuru Šustriks reiz aizņēmās, lai pakasītu muguru. Nācās arī samaksāt bebra kungam par dusmu lēkmē izjaukto māju. Tā pienāca vakars un bija kārta atdot parādu Ļenai – tā bija sudraba ķēdīte, ko kāds cilvēks reiz mežā pazaudēja un Ļena to atrada. Šustrikam tajā brīdī obligāti vajadzēja šo ķēdīti aizņemties, lai viņš varētu izskatīties svarīgs, kad uzrunā citus meža iemītniekus. Šustrikam par pārsteigumu Ļena nebija mājās. Viņa tā pat kā lācis blandījās apkārt pa visu mežu un nevarēja saprast, kāpēc šī diena liekas īpaša. Beigās abi satikās pie lielās egles meža malā, kur var vērot saulrietu. Tikai ieraugot viens otru viņi atcerējās, kas šī ir par dienu un nolēma vairāk tādas dienas neatzīmēt – pārāk tukša māja pēc tam paliek un pats izbesījies.