Skaļais meža bieds
2007-08-17
14:37:10
Kā jau katrā normālā dienā, arī šajā dienā mežā viss bija mierīgi un zvēri turpināja savas ierastās nodarbes. Iepriekšējā dienā gan nebija lāga – pa mežu staigāja cilvēki ar kautkādiem bunduļiem un spīdīgiem mietiņiem rokās, bļaustījās savā starpā – vienvārdsakot haoss. Te pēkšņi ierunājās satraukta cilvēka balss, kuras vēstījumu zvēri nesaprata: “Pagavari so mnoi, pagavari so mnoi paga paga pa-ga-va, pagavari so mnoi…”.
Visi zvēri momentāli paslēpās no skaņas avota kur nu kurais varēja. Pēc neilga brītiņa savādā balss apklusa. Bailīgi būdami, tie steidza saukt palīgā savu drosmīgo lāci Šustriku, lai tas ir tuvumā, ja nu šīs briesmas atkārtojas. Šustriks bija knapi pamodies, kad pēkšni viņa mājoklis piepildījās ar maziem zvēriņiem un vēl pa kādam putnam, kas vienlaicīgi mēģināja izklāstīt notikušo. Šustrika galvā tas viss tika atpazīts kā skaņa: “ŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠŠ...”
Ignorēdams lielo jezgu ap sevi, potenciālais dienas varonis izvilkās ārā no savas migas, lai veiktu ikrīta staipīšanos. Kad pārējiem bija apnicis bļaustīties, tie pieklusa un beidzot lācis varēja skaidrāk saklausīt, kas tad īsti noticis. Par laimi pārējiem, šī bija viena no Tām dienām. Nu – tām dienām, kurās Šustriks īpaši nedomā par to, ko dara, un nedara to, ko domā. Tieši tādēļ lācis droši devās uz vietu, kur atskanēja dīvainā cilvēka balss. Balss bija atkal dzirdama, bet nevienu cilvēku tuvumā redzēt nevarēja. Šustriks braši devās skaņas virzienā un pēc viena soļa skaņa norima, uz ko reaģēdams, Šustriks momentā apstājās un sāka smieties – viņam sāka kutēt pēda. Aiz patīkamajām sajūtām lācis sāka dejot, bet līdz ar to arī skaņa pastiprinājās. Kad lielais dejotājs apstājās un palūkojās uz zemi, kur viņam sāka kutēt pēda, tas ieraudzīja savādu mirgojošu kastīti, kura izdala cilvēka balsij līdzīgas skaņas. “Kas ir acīm saskatāms, tas jāpatausta!”, nomurmināja lācis un iedomājās, ka manta varētu būt trausla un tādēļ jāņem uzmanīgi. Bet šī bija Tā diena. “Maigais” Šustrika ķepas tvēriens salauza savādo kastīti, par ko Šustriks saskuma. Bet visā mežā valdīja prieks un lācis tika godā celts.
“Bet kas gan tas tāds bija?”, visu atlikušo dienu prātoja lācis, turēdams rokā nedaudz iedragātu, bet atmiņā lielas pēdas atstājušu mobilo telefonu.
Nav laika!