Pārcelšanās
2007-07-02
16:12:45
Kluss vējiņš spraucās starp egļu zariem nesdams vasarai raksturīgo siena smaržu. Jenotu ģimene bija sapulcējusies pie strauta, lai mazgātu savas pusdienas, tur pat ik pa laikam pielidoja kāds zvirbulis padzerties. Šustriks sēdēja uz celma, rādīja saulei savu piemīlīgo purnu un kasīja pakaļķepas. Likās, ka labāk nemēdz būt. Netraucēti, zvēri baudīja šo jauko dienu. Ezītis Fils bija izvedis savas mazās atvases pirmajā pastaigā, lai iepazīstinātu ar pārējiem meža iemītniekiem un apmācītu meža zinībās.
Vien sīlis Dzenis nejutās mierīgi. Par viņa vārdu nevajadzētu brīnīties, jo tā viņu iesauca vilks Haris, kuram allaž ir bijušas problēmas ar putnu atpazīšanu. Dzenim bija sajūta, ka kaut kas nav kā nākas un tas pacēlās virs meža, lai aplūkotu apkārtni. Kaut ko tādu viņš redzēja pirmo reizi – liels, melns mākonis cēlās no meža otras malas. Negribēdams pārējos lieki uztraukt, tas klusi pielidoja pie Šustrika un teica: “kh khmm. E e es atvainojos, o varenais…”
Šustriks uz brīdi pārtrauca ķepu kasīšanu un pievērsās Dzenim: “Nu? Tu gribēji manas ķepas pakasīt?”
Dzenis sabijās, bet vienalga turpināja: “Tur, nu … meža otrā malā. Tur mākonis. Melns!”
Šustriks ne īpaši izbrīnīts: “E? Kas par mākoni? Lietus būs? Ehh.. A es jau tā sapriecājos, ka forša diena būs.”
Dzenis palielinot skaļumu: “Tas ne lietus mākonis! Liels, melns un nāk no meža!”
To sadzirdēja Ļena, kura uz šo mežu bija ieradusies, jo, dēļ tāda pat mākoņa, bija spiesta pamest iepriekšējo mājvietu. “Tas ir ugunsgrēks!” viņa teica. “KKkkOOoo?” visi zvēri reizē iesaucās. Ļena neļāvās apjukumam un teica, lai zvēri ar visām ģimenēm dodas uz strauta otru pusi. Šustriks ieraudzīja satraukto Filu, kurš centās stumdīt savus mazos bērnus uz strauta pusi, un saprata, ka šī ir tā diena, par ko viņam reiz pareģoja pūce, zīlēdama pēc burbuļiem medus burkā. Toreiz tā pareģoja, ka kādu dienu Šustrikam būs iespēja glābt meža iemītniekus. Šī bija viena no retajām reizēm, kad lāča atmiņa viņu nepievīla un viņš sāka nest pāri strautam tos dzīvniekus, kuri paši to nespēja.
Tā zvēri no attāluma žēli noskatījās kā sadeg viņu mājas. Tajā brīdī tie nezināja, kurp tālāk doties, bet atpakaļceļa nebija.
Kas to būtu domājis, ka otrā meža galā cilvēki nenodzēsīs ugunskuru?
seši komentāri
Ausha
Un Šustriks viss pie vienas vietas, galvenais ka tik vecene pie sāniem? Kapēc viņš jau iepriekš nezināja par Ļenas iemeslu pārcelties uz šo mežu? Viņi savā starpā nekomunicē? Piemēram: “šis posms manā dzīvē ir noslēdzies :D”
Ļena būdama lapsa, neatklāja savu patieso pārcelšanās iemeslu. Kamēr tas nav piedzīvots, zvēri to tā pat nesaprastu.
Tad principā Ļena pie Šustrika dzīvo aiz aprēķina. Un tas ka viņa atklāja savu patieso ierašanos mežā bija nejauši? Vai tāpēc ka viņa ir mainījusies un tomēr nevēlas zaudēt to kas viņai dārgs?
Dienas jautājums