Tikšanās

Nu jau kādu nedēļu zvēri bija pārcēlušies uz netālo C mežu. Par C mežu to sauca tādēļ, ka kādu laiku atpakaļ tajā mitinājās mežacūku ģimene. Te katrs mēģināja atrast piemērotāku vietu mājoklim un to iekārtot kā nākas. Šustrikam arī liels darbs bija priekšā – tik lielu alu, cik viņš pats, bija ļoti grūti izveidot.

Garām C mežam lēnām skrēja alnis Rūdijs, kurš nejauši sadzirdēja Šustrika skaļos ņurdienus, kurus lācis izdalīja rokot zemi. Rūdijs un Šustriks bija pazīstami kopš bērnības un savā laikā arī bija labi draugi, neskatoties uz atšķirīgajām interesēm.
Pieskrējis pie centīgā lāča, Rūdijs to uzrunāja ierastajā manierē: “Jõ Šustī, veco zēn! Kā dzīvojies?”
Šustriks satrūkās un atdauzīja galvu pret alas griestiem. Viņam šī balss it kā likās pazīstama, taču smadzenes tajā brīdī bija pārāk aizņemtas ar citām domām un necentās balsi atpazīt.
Šustriks vēl neaplūkojis pienācēju sāka bilst – “Kā lai tev to pasaka…” – pagriezās pret Rūdiju – “ .. E? Wow wow wow. Vai nu man rādās, vai arī tas tiešām esi tu, Rū, vecais krabi?”
Rūdijs, protams, bija priecīgs, ka viņu atpazina: “Tieši tā! Tas ir es… Bet paskat kā tu esi izaudzis! Balss ar tāda nopietnāka. Bet vai tad tu nedzīvoji citā vietā?”
Te nu Šustrikam smaids no sejas pazuda: “Jā. Vēl pagājšnedēļ dzīvoju citur, līdz ugunsgrēkam.”
“Kādam, kādam grēkam?”, jautāja Rūdijs, jo nebija nekad dzirdējis par ko tādu.
“Ugunsgrēkam.”, bēdīgi norūca lācis, “Tas ir tad, kad nodeg mežs un nav vairs, kur palikt. Tāpēc arī nācās pārcelties uz C mežu”.
Rūdijs vēl nespēja aptvert dzirdēto: “Tu gribi teikt, ka uz brīdi tev nebija māju? Tas ir tā, ka tu ej un nezini, kur ir jāiet atpakaļ? Vai arī tā, ka citi saka ‘Ej mājās’, un tev nav kur iet?”. Izmisīgie alņa saprašanas centieni Šustriku uzjautrināja, jo tas viņam atgādināja bērnību, kad Rūdijs par katru jauno lietu uzdeva kaudzi ar jautājumiem, tos atkārtojot, pārfrāzējot un neļaujot uz tiem atbildēt.
Šustriks: “Jā, jā, jā. Tas ir tā, ka nav, kur dzīvot.”
“Bet paklau! Nāc pie mums! Mums mežs ir liels, ēdamā daudz, ogas tur tā pat neviens īsti neēd. Būtu tev pilns vēders, un forša kompānija! Ko teiksi?”, ar sajūsmu piedāvāja alnis.

Šustriks jau bija gatavs lekt gaisā aiz prieka, sadzirdēdams šādu piedāvajumu, taču atcerējās, kā beidzās viņa lēciens dzimšanas dienā un nolēma labāk nelekt. Taču sajūsmu par piedāvājumu tas nemazināja. Vienīgi kādā brīdī viņam gar acīm nozibēja nesenais notikums, kur viņš sajutās vajadzīgs un spēja glābt citus. Šustriks palūkojās visapkārt uz to, kā citi zvēri cenšas iekārtot savus mājokļus un viņš saprata, ka vēl jo projām viņš ir vajadzīgs.
“Man ir grūti tev to teikt, Rū, bet es tev atteikšu. Es tikai tagad apjautu, ka es vairs neesmu viens liels lācis, kurš var darīt to, kas tik ienāk prātā. Šie zvēri, ar ko esmu kopā, ir mana ģimene un pie ģimenes es arī turēšos. Turklāt man ir arī draudzene.”, skaļi un ar lepnumu noteica Šustriks.
Rūdijs jau arī bija gana pieaudzis, lai saprastu Šustrika nostāju: “Labs i’. Ka jau nu tā, tad dzīvo vesels un rūpējies par savējiem! Tik kādreiz vari atčāpot pie manis ciemos. Es dzīvoju netālu – iesi, gar strautu pret sauli un tur arī būs mans mežs. Manas mājas.”

Tā nu noslēdzās īsā, bet tik ļoti svarīgā tikšanās reize, kas lācim lika apjaust, kas viņš ir un cik svarīgi ir justies vajadzīgam.

divi komentāri

2007-07-04 17:53:15 link mik

sweet. kā viņam beidzās leciens dzimšanas dienā? vai tas ir kādā citā sērijā vai arī noslēpumu?

2007-07-04 17:56:04 link mik

ā, atradu

Komentē