Pārsteigums
2007-07-09
15:20:56
Nu jau kādu laiku Šustriks nebija pievērsis uzmanību savai draudzenei Ļenai (lapsai), par ko Ļena, protams, nebija sajūsmā. Būdams dziļi sirdī mākslinieks, Šustriks gribēja sagādāt Ļenai radošu pārsteigumu un veltīt tai dzejoli (vismaz lācim likās, ka to varēs saukt par dzejoli).
Lai varētu tā kārtīgi sakoncentrēties uz dzejoļa gudrošanu, lācis sāka iet, kur kājas nes, neskatoties zem tām. Tā nu sākās dzejoļa rindiņu tapināšana:”
Bez tevis saule neuzlec
Un medus ātri paliek vecs
Vairs spalva nespīd tā kā agrāk
Un pantiņi prasās garāki…
Ehh. Patiešām prasās garāki. Kas tad tas par dzejoli?”
Šustriks izgāja ārā no meža, kur visa apkārtne tam likās brīvāka un pavirzīja viņa domas citādāk:”
Kad lācim patīk lapsa,
Tad lācis galvu kasa,
Jo nevar pateikt viņai to,
Ko tajā brīdī pārdzīvo.”
Šustriks jau nebija tāds ļoti neapķērīgs un izskatās viņš tomēr samērā gudrs, bet ilgi neko savā prātā viņš paturēt nespēja. Gāja tālāk…:”
Es tagad dzeju domāju
Un tapēc neko neēdu
Bet vēders saka ‘ēēē’
Un tāpēc mani biedē.
Vai! Tas jau galīgi par Ļenu nesanāca. Ir jāsakoncentrējas!”
Šustriks atkal pietuvojās mežam, lai iestiprinātos ar mežmalā augošajām avenēm. Pēc iestiprināšanās tapa viņa labākais dzejolis, ko viņš tā arī skaļā balsī skaitīja:”
Gar tavu māju ejot,
es vienmēr apstājos,
ziņkārīgi apskatos,
kā tu māju tīrot dejo.
Tas manām acīm dikti tīk,
pa kauliem tirpas sāk skriet.
Vai satiksies ar mani rīt?
Vai vēlēsies ar mani diet?”
“Vai dieniņ! Man nemaz i nelikās, ka tu pret mani tā attiecies, Šustrik. Protams! Satiksimies rīt! Tik pateikšu citiem, kur būšu, lai mani rīt nemeklē”, sajūsmā iesaucās vilcene Petra.
“Dzejoļi ir jādomā klusu…”, pie sevis nodomāja Šustriks un sāka jau domāt atrunas, kas varētu viņu izvilkt no šīs ķezas.
aiznjemtais
Tikšanās