Drīz būs!

Pavisam drīz! (tuvāko pāris nedēļu laikā) es uztapināšu divus jaunus rakstus. Vienu par kompīti, otru par velo. Jebkurā gadījumā būs ok (galvenais jau, lai man pašam patīk!) :)

pieci komentāri

Atskaite aprīlī

Nu tā, ir garām gan dzimšanas diena, gan vārda diena un tagad līdz Z-svētkiem īsti citu tādu nopietnu svētku nebūs, izņemot tuvu cilvēku dzimšanas / vārda dienas. Kā jau pēdējos vismaz 6 gadus esmu radis, pēc dzimšanas dienas jūtos krietni jaunāks, nekā tas skaitliski tiek parādīts. Man šķiet, ka tas ir samērā labi.

Neilgi pēc dzimšanas dienas mainīju arī dzīves vietu. Tagad dzīvoju viens pats un vēl joprojām neesmu tā kārtīgi iekārtojies. Pamazām, pamazām gan jau iekārtošos. Sākumā gan vesels kalns ar mantām jāiegādā bija un vēl būs, bet tas viss piederas pie lietas.

Nedēļas nogalē, sestdien bija kolosāls “GG Choir” koncerts Anglikāņu baznīcā. Publika bija tik ļoti atsaucīga, ka jau koncerta vidū leca kājās, dejoja līdzi un bija tik kolosāla sajūta, ka to enerģiju, ko mēs devām skatītājiem/klausītājiem, saņēmām atpakaļ daudzkārtīgi spēcīgāk! Vēl piektdien piedalījos koru konkursā ar kori “Konsonanse”, kur ieguvām 2. vietu. Vispār secināju, ka kora dziedāšana man ir ļoti nozīmīgs vaļasprieks, ko bieži vien lieku augstāk par citām aktivitātēm.

Un šodien man mājās plānots pieslēgt Lattelecom optiku, jo kaimiņa neaizsargātais wireless nav īpaši stabils un ātrs. Vismaz līdz šim bija kaut kāds tīkls, ko lietot, taču gribas ko pastāvīgāku, stabilāku, pašam savu.

Vēl no jaunumiem – darba datoram dabūju jaunu videokarti un tagad varu Ubuntu dzenāt krietni veiklāk – pārslēgties starp logiem, starp darba virsmām, izmantot mazu drusciņu vizuālo efektu. Ar mazāku monitoru vēl nebija problēmu, bet ar monitoru, kam ir 1680*1050 izšķirtspēja, iepriekšējā karte nespēja pavilkt visas četras darba virsmas ar vairākiem atvērtiem logiem katrā.

Mīlīgu Jums dienu!
P.S. īsti nezinu, kāpēc vispār šo rakstu rakstīju…

viens komentārs

Obligatoriskie svētki

Ir pienākusi sieviešu diena – 8. marts. Man kaut kā šie svētki asociējas ar obligātu pienākumu kaut ko darīt, tāpēc ka tas vienkārši tā ir jādara. Un vēl pie obligātiem pienākumiem – izrādās, ka jāsveic ir no rīta. Ja neapsveic no rīta, viss! Vairs tavs sveiciens nav vajadzīgs – neizpildīji vīrieša pienākumu. Ne par velti tā ir sieviešu DIENA. Tas nozīmē, ka sveikt var visu dienu. Pretējā gadījumā tas būtu sieviešu rīts, tad ok – tiešām jāsveic no rīta, vai arī nekad. Nu labi, es saprotu, ka šie svētki ir lielai sabiedrības daļai pašsaprotami, taču man kaut kā tāds 8. marts saistās ar to, ka ir jāapsveic sievietes, ar kurām tajā dienā potenciāli var būt kāda darīšana (kolēģes), kā arī mīļotā sieviete, kuru pat gribas apsveikt, nevis sveicu pienākuma pēc.

Mīļās sievietes, atbildiet godīgi – jums labāk patīk pofigā uzdāvināta puķe vai konfekte, vai arī labāk tomēr ar cieņu nesaņemt nekādu dāvanu?

Līdzīgi ir laika gaitā zudusi svētku sajūta dzimšanas dienās, vārda dienās, kā arī lielajos vispārpieņemtajos svētkos. Kāpēc tā? Tāpēc, ka cilvēki vairs nesvin svētkus to būtības pēc, bet gan tusiņa pēc, dāvanu pēc, biznesa pēc, lai būtu iemesls piedzerties, vai arī tāpēc, ka pa TV tā stāsta, ka ir jāsvin.

trīs komentāri

Dzīve ar Android pēc 2 nedeļām

Nu tad tā. Savam Motorola Milestone, kuram ir operētājsistēma Android 2.0, esmu visu ko paprovējis uzinstalēt, palasījies forumos visādu informāciju un lūk ko es par to visu domāju:

Lasīt tālāk... divi komentāri

Andrejīds Jūdžakmens

Vakar iegādājos šo tālruni un gribu padalīties ar pirmajiem iespaidiem, bet par to vēlāk.

Lasīt tālāk... seši komentāri

Iepriekšējie raksti

Nākamie raksti